Komas stāvokli tradicionāli pieņemts uzskatīt par tādu kā dzīvības un nāves starpposmu: cilvēka smadzenes pārstāj reaģēt uz ārējiem kairinājumiem, apziņa izdziest, un paliek tikai virkne vienkāršāko refleksu. Ārsti tādos gadījumos pacienta tuviniekiem ieteic vai nu vienkārši gaidīt, kad viņš atmodīsies pats, vai tajā gadījumā, ja tāds stāvoklis krietni ieildzis, izšķirties par atslēgšanu no dzīvības uzturēšanas sistēmas.
Tostarp medicīnas pētnieki vēl nesen bija pārliecināti, ka komas fāzē cilvēka smadzenes guļ un tāpēc viņš nav spējīgs apjēgt to, kas apkārt notiek. Lai gan vienlaikus zināmi daudzi gadījumi, kad, tomēr izejot no komas, cilvēki stāstījuši, ka visu labi dzirdējuši un sapratuši, taču diemžēl nav spējuši jebkādā veidā reaģēt. Un jaunākie pētījumi liecinot, ka komā cilvēki spējot pat domāt un reaģēt uz viņiem veltītajiem vārdiem.
I
2000. gadā kanādietis Skots Rautlijs nokļuva avārijā, pēc kuras ieslīga komā. Tostarp viņš spēja atvērt acis, kustināt pirkstus un atšķirt dienu no nakts. Par šo gadījumu ieinteresējās Kembridžas universitātes profesors Edriens Ovens, kurš kopā ar kolēģiem izstrādājis speciālu tehniku, kas piešķir iespēju “nolasīt” komā esošu cilvēku domas. Noskenējot Skota smadzenes, pētnieki uzdeva viņam virkni jautājumu, uz kuriem bija jāsniedz apstiprinoša vai noliedzoša atbilde. Papildus vēl tomogrāfs fiksēja smadzeņu jebkādu aktivitāti. Rezultātā pētnieki secināja, ka Skots pilnībā apzinās, kas viņš ir un kur atrodas, kā arī reaģē uz ārējiem kairinājumiem. Piemēram, viņš “atbildēja”, ka pilnībā nejūt sāpes un tamlīdzīgi.
Vēlāk pētnieki apsekoja arī 23 gadus vecu meiteni, kurai pēc autokatastrofas diemžēl bija bojātas smadzenes – viņa nespēja ne pakustēties, ne runāt. Kad pētnieki aicināja, lai viņa pacenšas iedomāties sevi spēlējam tenisu, vienlaikus veiktā skenēšana uzrādīja aktivitātes uzliesmojumus tajos smadzeņu iecirkņos, kas atbildīgi par kustību funkcijām. Tas pats bija vērojams arī saistībā ar pilnībā veseliem brīvprātīgajiem. Ovens paudis, ka šie rezultāti apliecina: komā esošā paciente vismaz spēj uztvert tieši viņai veltītu runu un domās uz to reaģēt.