Mūsdienās tādu karti esot iespējams izveidot tikai ar datortehnoloģiju palīdzību.
Varbūt kādu maldinās nosaukums Nabta Plaija, liekot lūkoties, piemēram, Kanāriju salu virzienā, kur Tenerifē ir populārā kūrortpilsētiņa Plaija Paraiso, vai arī atcerēties Kubas pludmali Plaija Gironu, kurā cita starpā 1961. gadā izcēlās amerikāņu specdienestu sagatavotie kontrrevolucionāri nolūkā gāzt Fidela Kastro valdību. Taču realitātē Nabta Plaija atrodas Ēģiptē, un vairāk vai mazāk slavena šī vieta ir ar to, ka tur atrodas megalītu komplekss, kura vecums savulaik noteikts vismaz 6500 gadu, lai gan tas varētu būt arī vēl lielāks. Katrā ziņā jāatzīst – tieši šis Ēģiptes vēstures piemineklis ir mazāk zināms un saistībā ar to ir spēkā pat diametrāli pretējas hipotēzes.
Kontrabandists atved pētniekus
Kā jau tas bieži mēdz notikt tamlīdzīgos gadījumos, arī Nabta Plaija megalītu komplekss atklāts pilnībā nejauši. 1973. gadā ēģiptiešu tuksneša ceļvedis un vienlaikus arī kontrabandists Eide Marifs, kādā reizē šķērsojot Sahāras tuksnesi, aptuveni 100 kilometru attālumā uz rietumiem no leģendārā kompleksa Abū Simbela, kas ievērojams ar saviem ļoti senajiem dievnamiem un faraona Ramzesa II statujām, gluži nejauši uzdūrās kādai akmeņu grupai, kas jau pirmajā acumirklī izskatījās ļoti līdzīgi megalītiem. Marifs labi iegaumēja šo vietu un pēc neilga laika atveda uz turieni amerikāņu arheologu Fredu Vendorfu, ar kuru bija pasācis regulāri sadarboties jau kopš sešdesmitajiem gadiem, jo allaž spēja no tā visa gūt kaut kādu gluži konkrētu labumu pats sev. Pirmajā acumirklī Vendorfs nodomāja, ka tie tomēr ir mazliet fantastiskā kārtā tapuši gluži dabiskas izcelsmes veidojumi, taču jau drīz pats atskārta, ka senajos laikos, kad tajā vietā savus ūdeņus viļņojis liels ezers, tas būtu pilnībā iznīcinājis jebkādus tāda veida akmeņus. Un tas lika viņam ļoti nopietni aizdomāties.
Kopš tās reizes Vendorfs vēl vairākkārt atgriezās Marifa uzietajā vietā, taču neko pārsteidzošu nespēja sasniegt. Viņš izlēma piesaistīt vēl arī citus speciālistus, un pašā deviņdesmito gadu sākumā kārtējo izrakumu laikā kopā ar poļu arheologu Romualdu Šildu atklāja pārsteidzošu megalītu apli, kura centrā atradās pieci monolīti, katrs aptuveni trīs metru augstumā. Viss norādīja uz to, ka tie izvietoti pilnībā atbilstoši zvaigznēm. Tieši kurām? Un kāpēc? Bet tas tad arī bija viss, ko varēja iespēt tikai pašu spēkiem, un vairāk neko ne atrast, ne arī noskaidrot Vendorfam ar Šildu tā arī neizdevās. Viņi gan vēl nepadevās, taču neko nedeva arī turpmākie vismaz septiņi dažādos mēreni haotiskos meklējumos aizvadītie gadi. Un tad 1998. gadā Vendorfs uzmeklēja ASV pavalsts Kolorādo universitātes arheoloģijas un astronomijas ekspertu Makimu Melvilu, par kuru bija saklausījies dažādas slavinošas atsauksmes un kurš acumirklī ieinteresējās par šo faktu, turklāt jau drīz pats personīgi ieradās “notikuma vietā”.