Kanādiešu pētnieks Žaks Pepins no Šērbrukas universitātes paudis apgalvojumu, ka pirmais zināmais gadījums saistībā ar cilvēka inficēšanos ar AIDS esot fiksēts 1. Pasaules kara laikā.
Gluži konkrēti tas, viņaprāt, noticis 1916. gadā Kamerūnā, kad par šo “nulles pacientu” kļuvis kāds franču, beļģu vai britu karavīrs, kurš piedalījies kaujās pret vāciešu spēkiem šajā Āfrikas valstī, kas tolaik bija Vācijas kolonija. Tajā laikā, smagi ciešot badu, karavīri meklēja barību, šaujot pērtiķus un citus dzīvniekus. Un Pepins uzskata, ka viens no karavīriem nogalinātas šimpanzes sadalīšanas laikā viegli savainojies un inficējies, bet pēc atgriešanās mājās kļuvis par sērgas izplatītāju, tādējādi nodrošinot to, ka līdz 50. gadu sākumam ar to jau bija inficēti vismaz 500 cilvēku.
Par AIDS izplatīšanās galveno iemeslu esot kļuvusi tajā laikā vēl pietiekami izplatītā vairākkārtēja adatu izmantošana ārstniecības iestādēs, pastāvot vispārējam medicīnas līdzekļu deficītam. Tādā veidā infekcija tālāk izplatījusies visā Rietumeiropā un arī ASV.