Zeltainais šakālis Latvijā. Tā ir realitāte jau vismaz desmit gadus. No kurienes tas atnācis un kādas sekas radīs vietējām zīdītāju un putnu populācijām? Vai tas var ietekmēt arī cilvēku, īpaši laucinieku un piepilsētā dzīvojošo, ikdienu? Jautājumu šobrīd ir vairāk nekā atbilžu. Par šo dzīvnieku Latvijā visai maz informācijas ir kā medniekiem, tā arī zinātniekiem. 

Palīdz ģenētiskie pētījumi

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošā pētniece Dr. biol.Guna Bagrade ir viena no tiem pētniekiem, kam ir ziņas par to, ko atklāj zinātnieku rīcībā nonākušo zeltaino šakāļu ģenētiskā informācija.

“Precīzu datu, kā tieši zeltainais šakālis nokļuvis Latvijā, nav. Bet, ņemot vērā ģenētiskos pētījumus, kuros tiek izmantoti arī Latvijā iegūti dati, var netieši spriest pat to, kā šakālis izplatās, tostarp arī Latvijā. Ģenētiskais pētījums iekļauj paraugus no ļoti plašas teritorijas – tiek izmantoti paraugi gan no teritorijām, kurās šakālis dzīvo jau sen, gan no teritorijām, kurās tas apmeties samērā nesen. Ģenētiskie pētījumi sniedz informāciju, ka suga dabiski paplašina savu izplatības areālu. Protams, ir bijušas runas par to, ka šakāļa ienākšanā savu roku ir pielicis cilvēks, jo tālākā izplatības robeža no Latvijas bija pietiekami tālu. Pamata areāls šakālim ir Āzija, galvenokārt Dienvidāzija. Pleistocēna perioda beigās šakālis sāka savu ceļu uz Eiropas dienvidiem, dienvidaustrumiem, tad uz Centrāleiropu un arī Ziemeļeiropu. Centrālajā un Ziemeļu Eiropā šakālis ir ienācis no divām dažādām dienvidu populācijām. Nav tā, ka šakāļi kā siseņu armija gājuši pāri visām teritorijām. Jauno teritoriju apgūšana notiek viļņveidīgi. Līdz 19. gadsimtam bija informācija, ka šīs sugas robeža Eiropā ir Vidusjūra un Melnā jūra. Pēc tam sākās straujāka izplatīšanās arī mūsu virzienā,” skaidro Guna Bagrade.