Šis jautājums zinātniekus interesē jau vairāk nekā pusotru gadsimtu. Atšķirībā no zīdītājiem zivis nevar signalizēt par sāpēm ar kliedzienu, tāpēc par nervu galu kairinājumu var spriest tikai pēc zivs neraksturīgās jeb neparastās uzvedības. Tā kā sāpes ir ķermeņa reakcija, kas rodas, ja audos ir spēcīgs jutīgu nervu galu kairinājums, tad zinātnieki meklēja tieši šos nervu galus.

Pirmie eksperimenti par saldūdens un jūras zivju nervu sistēmas izpēti sākās XIX gadsimta 70. gados. Dzīvnieka, tostarp zivju, smadzenes ir mazas, un katra to daļa veic savu funkciju. Priekšējās smadzenes ir atbildīgas par smaržu, vidējās smadzenes analizē redzi, lielu informācijas daļu zivs apstrādā ar sānu līniju. Interesanti, ka katra smadzeņu daļa darbojas autonomi cita no citas, un zivs vienkārši nevar salīdzināt visu no vides saņemto informāciju vienā veselumā, jo tām nav attīstījusies asociatīvā domāšana.