Zosis ir diezgan punktuālas, tās pārvietojas gandrīz vienā laikā katru dienu un izmanto tos pašus gaisa ceļus.

Izdzirdot vārdu zoss, lielākajā daļā gadījumu asociējam to ar niknu mājputnu vecmammas viensētā, kas, izstiepusi kaklu, neganti kliedz un sadod pa biksēm katram ciemiņam labāk par sargsuni. Tam ir diezgan pamatots un ticams izskaidrojums, jo zoss, kas aizsargā ligzdu vai mājas, nekad neatkāpjas. 

Šis putns izmisīgi cīnās līdz pēdējam, uzbrūkot pat redzami spēcīgākam pretiniekam. Zoss tiešām ir spēcīgs putns, daba un evolūcijas procesi ir devuši tai neticamu izturību un spēju izdzīvot patiešām skarbos apstākļos. Zinātnieki lēš, ka pirmo reizi šos putnus pieradinājuši senie ēģiptieši apmēram pirms četriem tūkstošiem gadu. Mūsdienu medību izpratnē ūdensputnu medības sākušās 17. gadsimtā līdz ar pirmo nopietno šaujamieroču parādīšanos – tās bija bises ar krama aizdedzes mehānismu. Šie putni apdzīvo milzīgus areālus no dienvidiem līdz ziemeļiem, un sugas ievērojami atšķiras cita no citas.

Medību sezonas straujā tuvošanās lika aizdomāties par šī gada stratēģiju un manu ekipējumu, kā arī meklēt jaunas zināšanas, lai visbeidzot kļūtu nepamanāms un veiksmīgs zosu mednieks. Pārlapoju neskaitāmas informācijas ieguves vietas, grāmatas un interneta nebeidzamo telpu. Secinājums tāds, ka daļai mednieku no ziemeļiem, kanādiešiem un skandināviem, zosu medības ir kā reliģija, viņu atziņās un pieredzē tiešām vērts ieklausīties. Tad nu apkopoju interesantāko un, manuprāt, noderīgāko vienkopus.