Slodzē čīkstēja vinča. Iespējams, bija mazliet ierūsējusi. Un tajā brīdī uz šo čīkstēšanu atsaucās vilku bars!

Teju pašā Latvijas viducī, kur jau var just Vidzemes augstienes tuvumu un tajā pašā laikā vēl gaisā virmo Daugavas ūdeņu smarža, kopā ar ģimeni saimnieko Juris Sprukulis – dzīvesprieka un enerģijas pilns lauksaimnieks un uzņēmējs. Taču Juris ir arī kaislīgs mednieks un sporta šāvējs. Gan viņa, gan viņa sievas Mairas vārds visai bieži lasāms starptautisku šaušanas sacensību dalībnieku sarakstos, turklāt bieži vien visai augstu rezultātu tabulā. 

Kāpēc tu esi mednieks?

Pirmkārt, es dzīvoju laukos. Pēc izglītības esmu agronoms, un mani vienmēr ir saistījuši lauki, mežs un daba. Kad sāku aktīvi nodarboties ar lauksaimniecību, protams, nācās saskarties arī ar medniekiem. Viņi ir pirmie, kas dodas pie lauksaimnieka, lai noslēgtu medību tiesību nomas līgumus.

Man arī draugs šeit pat Vecbebros ir mednieks, un viņš mani ņēma līdzi uz medībām. Man patīk staigāt un vērot dabu. Es septiņus gadus nostaigāju viņam līdzi ar binokli, un nebija nekādas vēlēšanās nevienu tur galināt, šaut, citiem vārdiem sakot – medīt. Tad arvien aktīvāk sāku darboties lauksaimniecībā un sāku izprast, ko tieši nozīmē medības un kā tās ietekmē lauksaimniecība. Sāku saprast, kādas problēmas ar to saistās un kādas ir lauksaimnieku un mednieku attiecības. Mednieki labprāt redzētu daudz medījuma un vēlētos izaudzēt labas trofejas, savukārt lauksaimnieki vēlas izaudzēt pēc iespējas lielāku ražu, redzēt pēc iespējas mazāk postījumu, ko rada savvaļas dzīvnieki.

Kā tevī pašā sadzīvo mednieks un lauksaimnieks?

Kļūstot par mednieku, vēlējos beidzot saprast, kā tas ir, ka mednieki vēlas nepārtraukti saudzēt medījamos dzīvniekus. Jā, saudzēt var, taču līdz zināmai robežai, kuru sasniedzot jāsāk aktīvi rīkoties. Tā vēl pirms Āfrikas cūku mēra bija ar mežacūkām. Tā tagad ir arī ar citiem pārnadžiem. Un, kad tu redzi situāciju no abām laukuma pusēm, spēlēt ir daudz vieglāk.