Janvāra beigas. Vēl izmantojamas pēdējās staltbriežu atļaujas dzinējmedībās. Pēdējais masts, stāvu uz lauka jaunaudzes stūrī, un dzīvnieki gāžas no meža ārā kā no pārpilnības raga. Man viens staltbriežu teļš, manam tēvam, kurš stāvēja uz blakus numura, špīseris, tad vēl raidīju šāvienu uz skrejošu bulli, kam nebija ragu.

Divi šāvieni, skaidrs, ka trāpīts, bet arī skaidrs, ka trāpījums slikts. Pakaļkāja, aizmugure. Nu sajūta tāda nekāda, bet apņēmība liela. Vispirms, velkot laiku, palīdzēju tēvam tikt galā ar špīseri, tad norakstīju un sakopu savu teļu, tad lēnā garā aprīkoju savu asinspēdām trenēto suni Drātiņu (oficiāli Erco von Kiesow – viņam asinis zilākas nekā man), saorganizējām auto, kas aizbrauks priekšā, noziņoju medību vadītājam, pārbaudīju GPS, kabatā lukturītis, rācija ir, telefons ir. Nu, aiziet!

Šāviena vietā – sniegā nevienas asiņu piles, tikai atšautie mati. Un arī nav daudz. Bet skaidri redzēju, ka trāpīts bija. Mednī reģistrēju ievainoto, noziņoju medību vadītājam, ka ejam, un laižu suni vaļā. Priekšā jaunaudze un izcirtums, šeit ierocis pārvalkā, jo baltais pleķis, bet ir saskaņojums ar īpašnieku. Lēnām brienu pa pēdām, bet suns kaut kur aiznesas, atskrien atpakaļ un atkal aiznesas. Ļauju viņam saprast, kas un kā. Noeju metrus piecdesmit, iesprūstu grāvī, mēģinu tikt pāri ūdenim, nonāku atkal uz pēdām, un tad ierejas mans suns. Paceļu acis un redzu, ka tas kopā ar bulli virzās no manis perpendikulāri prom, sunim tuvs kontakts ar briedi, un ir skaidrs, ka tas ir ievainotais bullis. Pakaļkāju pievelk. Jā, to varēja redzēt arī sniegā pēdās, kam sekoju. Tad nu ķeru rāciju, ziņoju, ka sunim ir kontakts, skaidroju, uz kuru pusi suns virzās, jo abi divi tie jau ir pazuduši manam skatienam. Bet rācijā ziņo – neviens nekur nav aizbraucis, jo kāds mednieks kaut kā nošļūcinājis auto no ceļa sniegā, tagad tiek īstenota glābšanas operācija un neviens netiek garām! Protams!