Medības nav tikai šāviens, medības nav tikai bravūrīgas fotogrāfijas ar nomedīto dzīvnieku, un medības nav pat tikai gājiens uz mežu ar dārgu ieroci pār plecu vai mukšana prom no mājām un sievas. Lai turpinātu stāstus, ko par medniekiem domā viņu sievas, devos uz Bārbeles pusi pie ļoti aktīvas dāmas, vārdā Sintija Volkova. Viņa ir ne vien aktīva mednieka un sporta šāvēja sieva, bet arī medību suņa saimniece un kaislīga dzinēja. 

Dzīvot ar mednieku ir kolosāli

No mednieku sievām nereti var dzirdēt daudz un dažādus ne tik glaimojošus komentārus par medībām un to, ka vīri nez kuro vakaru vai nedēļas nogali pēc kārtas dodas uz mežu. Taču Sintijai par šo ir pilnīgi cits viedoklis. Viņasprāt, vīra būšana medībās ir kolosāla, jo tas ir laiks, ko var veltīt pati sev, pievēršoties saviem hobijiem. Turklāt Sintija ir kaislīga mednieka sieva, un jāsaka, ka pēc laulībā pavadītiem teju divdesmit gadiem arī viņai medības vairs nav svešas: “Man ir stipri vieglāk pieņemt šo vīra hobiju, jo esmu tajā visā iekšā. Pa šiem gadiem man ir veidojusies izpratne par to, kāpēc medības ir vajadzīgas ne vien mūsu ģimenei, bet sabiedrībai kopumā.”

Dzinējmedības ir restarts

Sintija pati nav medniece, taču ir prasmīga dzinēja ar lielo burtu. Pēc profesijas Sintija ir darba aizsardzības speciāliste un nereti darba dienu aizvada būvlaukumā. Tieši dzinējmedības ir iespēja pēc darba nedēļas iziet pie dabas, izstaigāties, nogurt un savureiz arī kārtīgi izpiktoties, jo kurš dzinējs gan nebūs piedzīvojis to, ka, ejot pa plānu ledu, var ielūzt līdz ceļiem ūdenī. Būšana dzinējmedībās ir sava veida restarts.