Pēkšņi saprotu, ka tuvojos sunim ātrāk nekā varu pastiepties, slīdu pa sniega tuneli lejā ar galvu pa priekšu.

Nu jau pagājušajā sezonā Ziemeļkurzemē sevišķi dziļu sniegu nesagaidījām, tomēr ziemā bija pāris nedēļu, kad sniegs bija visur, ieskaitot cukurtrauku istabā slēgtā plauktā. Un tik daudz, ka iestigt vai iekrist jebkur nebija nekādu problēmu. Vajadzēja tik iziet no mājas un gatavs!

Jauka, vēsa ziemas diena. Temperatūra ap padsmit mīnusā. Samērā skaidrs laiks. Lauksaimnieki sūdzas, ka brieži nāk gandrīz kūtī iekšā, izēd skābbarības krātuves, saplosa siena ruļļus un vispār uzvedas kā orki, kam nav nekāda respekta ne pret suņiem, ne elektriskajiem ganiem.

Vakarā dodamies vienu tādu briežu baru aplūkot. Jāatzīst, ka medības ne ilgas, ne grūtas. Briežu bars stāv uz lauka 100–150 metrus no saimniecības. Var pat pieiet līdz tuvākajam siena rullim un no atbalsta veikt šāvienu. Izdodas arī trāpīt, un pēc maza skrējiena viens no briežiem krīt. Eju aplūkot, viss kārtībā. Tā kā vēl samērā gaišs, tad paskatos pēdas, kur bars aizskrējis. Metros simt, kur pēdas iet pāri grāvim un mežā, atrodu mazu asiņu pili. Neizskatās gan, ka tai būtu kāds sakars ar iespējamu rikošeta vai caurejošo trāpījumu, ticamāk, ka vienkārši no saskrāpēta pēdas spilventiņa vai kāds piliens trāpījis no nomedītā brieža citam un te nopilējis. Nekas neliecina, ka būtu savainots vēl kāds briedis.