Medību saimniecība mainās. Īpaši tāpēc, ka mainās cilvēku paradumi. Un ne tikai mednieku. Lielo pilsētu tuvumā arvien mazāk paliek meža ieloku, kuros nav lielākas vai mazākas dzīvojamās mājas, vasarnīcas.

Dziesmā dzied: “kas kait man nedzīvot diža meža maliņā”, bet medniekam tas sagādā ļoti daudz problēmu, īpaši tad, ja uzstādījums ir samazināt un kontrolēt dzīvnieku populācijas, kas to pašu dižo mežu padara par ne tik saimnieciski izdevīgu. Turklāt jārēķinās ar to, ka ir cilvēki, kuri gatavi maksāt milzīgas summas, lai izveidotu savu individuālo medību iecirkni, un tas ir drīzāk dižošanās līdzeklis, jo viens pats jau reāli apmedīt neko daudz nevar.

Pavisam netālu no Rīgas medī mednieku biedrības Mālpils mednieki. Viņi pilnā mērā izbauda, ko nozīmē nepārtraukta apbūve un no Rīgas uz laukiem pārcēlušies cilvēki, kuriem vienkārši nepatīk medības un nav vēlmes iedziļināties, ka tie paši mednieki palīdz nosargāt ražu un tam puspilsētniekam tomēr būs vietējie produkti, ko paņemt no veikala plaukta…