Māris Zoltners ir cilvēks, kurš durvis uz medību pasauli palīdzējis atvērt ne vienam vien. Turklāt visai neparastā veidā – vienlaikus atverot medībām piemērota auto durvis. Kā viņš pats kļuvis par mednieku, un vai medniekam piemērots auto pamazām kļūst par retumu? 

Kāpēc tu esi mednieks?

Man milzīga autoritāte bija vectēvs. Medību kolektīvā viņš bija tas, kurš atbildēja par visu dokumentu kārtošanu. Grūts un atbildīgs amats. Un padomju laikos kārtoja arī apliecības mednieku biedrībām. Jaunie mednieki nāca pie viņa uz mājām tās saņemt. Tomēr vectēvs mani uz medībām nemaz tā bieži neņēma līdzi. Vienīgi pāris reižu mēs bijām uz pīļu medībām. Tajās man ar tēvu bija konkrēts uzdevums – pacelt pīles, kas sēdēja uz ūdens.

Mani vecvecāki nāk no Saldus novada Gaiķiem. Tur bija liela saimniecība, līdz atnāca krievi un to visu, protams, atņēma. Ilgus gadus dzīvojām Padomju Savienībā un neko nezinājām par šo saimniecību. Tas nebija temats, par kuru runāja.

Nebija tā, ka es vienā dienā pamodos ar domu, ka jāstājas medniekos. Realitātē bija tā, ka atmodas laikā mani uzrunāja kaimiņš Andris Kalējs. Viņš vaicāja, vai vēlos nākt strādāt Zemessardzē, profesionālajā dienestā.