Mēs dzīvojam fantastiskā vietā, kur medības nekad nebeidzas.

Jāņa Lākuta dzīvesveids ir medības. Ja vien viņš nav medībās, viņu var sastapt GPSPRO veikalā Rīgā, piedāvājot medniekiem medībās noderīgas lietas – tēmēkļus, tālmērus, binokļus. Un arī tad viņš savā ziņā ir medībās, jo var taču runāt ar medniekiem par medībām vai palīdzēt kādam, kurš šaubās, saprast, vai medības patiešām ir tas, ko cilvēks zemapziņā visu laiku meklējis. 

Kāpēc tu esi mednieks?

Mans vectēvs bija mednieks. Tāpēc mednieka gēns manī bijis vienmēr. Atlika tikai vienu reizi pamēģināt, un maisam gals bija vaļā! Savulaik esmu izmēģinājis gan ar laivām braukt, gan ar motocikliem. Principā esmu dabas cilvēks! Mani vienmēr ir interesējis viss, kas ir saistīts ar dabu. Man atliek tikai uzvilkt meža drēbes un doties ārpus mājas. Un medības tam visam manā saprašanā ir augstākā virsotne!

Vai vectēvs tevi ņēma līdzi medībās?

Mans un vectēva stāsts nav mednieka un viņa mazdēla stāsts klasiskajā izpratnē. Viņš mani līdzi neņēma, bet visu laiku ar savām medībām bija fonā. Es biju rīdzinieks, bet vectēvs dzīvoja Grobiņā. Vasarā, protams, braucu ciemoties, un mana bērnība būtībā pagāja Grobiņas pļavās. Vectēvs nāca mājās no medībām ar pīlēm rokās. Viņam bija bise! Tie bija padomju laiki, kad nomedītie aļņi bija jāatdod valstij. Un es vēl biju par mazu, lai mani ņemtu līdzi medībās.

Kad biju jau paaudzies, vectēvs vairs nemedīja un nebija neviena, kas man parāda to pareizo virzienu. Gāju pārgājienos, pavasarī un rudenī braucām ar laivām. Protams, makšķerēšana. Laika apstākļi vispār nebija šķērslis! Jo trakāk, jo labāk. Mēs bijām laimīgi! Es un mans bērnības draugs Krišs Dubrovskis. Jā, jā, tas pats pazīstamais kalējs.