Intaru Rešetinu-Pētersonu lielākā daļa no mums zina kā aktieri, teātra, televīzijas raidījumu un pasākumu režisoru un vadītāju. Taču pavisam nesen viņš kļuvis arī par mednieku, sev atklājot neparastu un ārkārtīgi interesantu pasauli, kurā var dabai piekļūt tik tuvu, cik vien iespējams, un gūt jaunas atklāsmes par dabas norisēm, lietu kārtību šajā pasaulē, bet visvairāk par cilvēkiem, to savstarpējām attiecībām.

Kāpēc tu kļuvi par mednieku?

Man ir jāsāk ar nelielu atkāpi. Tas ir kā lidmašīnai – vispirms jāieskrienas pa skrejceļu un tikai tad var pacelties gaisā. Kad 2022. gadā Ukrainā sākās karš, mēs, latviešu puiši un meitas, kam vienas vērtības un kas ir līdzīgi domājošie, iestājāmies Zemessardzē. Dienestā sapratu, ka tā ir pasaule, kas mani ievelk un interesē. Tā bija pirmā reize manā dzīvē, kad turēju rokās ieroci. Īstu ieroci. Es gribēju iemācīties apieties ar to. Gribēju iemācīties, kā ir dzīvot mežā, kā izdzīvot. Gribēju iemācīties būt noderīgam, būt gatavam, ja arī pie mums kas sāktos. Vēl viens iemesls, kādēļ kļuvu par mednieku, protams, bija tas, ka gribēju, lai man mājās būtu ieroči.

Pamatapmācības man bija ziemā, pārsvarā tās notika mežā, un to norises laikā pie meža itin labi pieradu – gan veikt uzdevumus, gan tur dzīvot, neskatoties uz gadalaiku, nokrišņiem utt. Un tā pamazām man radās interese par mežu, līdz kādā jaukā dienā vērsos pie sava medību guru Jāņa Gulbja, ar kuru mēs esam arī copes un laivas biedri jeb, vienkārši sakot, čomi. Es zināju, ka viņš ir mednieks, un vienkārši uzprasījos līdzi! Teicu: “Jāni! Drīkst tev uzdot nekautrīgu jautājumu? Kad tu brauksi medībās, vai vari mani paņemt līdzi? Es gribu paskatīties, kā tas tur viss notiek!” Pie reizes iemācīšos ko noderīgu, nodomāju.