Meža kameras bija fiksējušas kādu lielāku mežakuili.

Marts. Pirmais pavasara mēnesis un šogad patiešām pavasarīgs ne tikai Kurzemē, bet arī pārējā Latvijā. Sniegs pazuda kā pēc burvja mājiena, un tikai mežiņu ziemeļu pusē netīri balts tas uzkavējās ilgāk.

Lai arī naktīs gaisa temperatūra vēl pazeminājās zem nulles, jau marta vidū slāpes varēja veldzēt ne tikai ar kļavu, bet arī ar kādu bērzu sulas glāzi. Debesīs viens pēc otra lidoja zosu kāši, un purvos priecīgi sasaucās dzērves. Strazdi steidza pārbaudīt būrīšus. Nokusušajos laukos šiverēja lapsas, meklējot medījumu. Savukārt biezokņos mežacūkas iekārtoja migas, kur pasaulē laist jauno paaudzi. Grūsnas ir arī stirnu kazas, briežu un aļņu govis. Tieši tāpēc mežā šo dēvē par kluso laiku, kad jācenšas meža iemītniekus traucēt pēc iespējas mazāk. Īpaši tas attiecināms uz ragu meklētājiem, kuri šajā nodarbē neapdomīgi ņem līdzi suņus. Un tomēr medības neapstājas. Kā medniekiem šajā laikā klājies?

Septiņdesmit gadu jubilejā, ko Edvīns Šalna svinēja marta sākumā, medību dieviete Diāna viņam uzdāvināja vairākus lieliskus mežakuiļus. Šalnas kungs medī Vecumnieku apkaimes mežā un arī netālu no Talsiem. Īsā telefona intervijā viņš stāsta:

“Bauskas pusē, Vecumnieku novadā, man pieder neliels medību iecirknis. Ir ierīkotas vairākas savvaļas dzīvnieku pievilināšanas vietas. Pārsvarā medījam jaunos dzīvniekus – pērnos rukšus. Protams, arī jenotsuņus, lapsas, bebrus un stirnas.