Jūnijs. Laiks, kad dienas ir visgarākās un naktis visīsākās. Mežā beidzies bērnu laiks, un mednieks atkal droši var doties pa medību taku. Šis ir gada gaišākais brīdis – pat pēc pusnakts ar labu dienas optiku var saskatīt medījumu. Pļavās vīst pirmie siena vāli, gaiss smaržo pēc vasaras pilnbrieda, un sirds sitas kā negudra, tālumā pamanot stirnas sarkanbrūno muguru. Kaza vai āzis? Tā ir pirmā doma, pēc kuras seko nākamā un nākamā. Kāda trofeja, cik vecs, saudzējams, vai šis ir tas mirklis, kad Diāna dod? Bet stirnāzis, pacēlis galvu, tramīgi ieklausās apkārtnes skaņās… Kā medniekiem šajā laikā klājies?

Tāļa stāsts

Medību dieviete Diāna bijusi labvēlīga Tālim Zalvam, kurš medī Līvānu pusē, Rožupē. Viņš nomedījis skaistu stirnāzi un labprāt piekrita dalīties ne tikai ar medību stāstu, bet arī to, kā no medījuma pagatavot lieliskus gaļas konservus.

“Ar bukiem mūsu pusē ir interesanti. Ziemā tos varēja redzēt uz katra lauka un katrā meža ielokā. Ļoti daudzi nāca pie barotavas. Taču tagad šajā ziņā ir daudz klusāks. Iespējams, pie vainas ir plēsēji. Visticamāk, vilki, jo lūši nav manīti, bet vilki gan dzirdēti gaudojam pie Rudzātu purva.

Runājot par konkrēto stirnāzi, man mērķis bija nevis trofeja, bet medījums gaļai. Ļoti vēlējos pagatavot gaļas konservus no stirnas gaļas. Tāpēc arī izvēlējos konkrēto dzīvnieku. Mūsu pusē ir arī āži ar lepnāku galvas rotu, taču tie lai sagaida riestu.