Trīs stundu laikā (!) tieku pie aptuveni simts zivīm – dažādu sugu, dažādu izmēru. Ekskluzīvs loms arī neizpaliek – pirmo reizi mūžā redzu un noķeru kazi.

Mācība man pašam – nebūt tik skeptiskam pret jaunām lietām un “modes” tendencēm makšķerēšanas pasaulē. Kad pirmo reizi dzirdēju par nanodžigu jeb mormišingu un to, kā tas viss strādā, padomāju… nebūs! Ķert mazas zivis, nu kam tas interesē. Bet, kad iespiež rokā un palūdz patestēt kātiņu un spolīti, tajās reizēs rezultāts un iespaidi mēdz pārsteigt pat visskeptiskāk noskaņotos.

Parunāsim par pašu procesu un pieskarsimies tehniskiem jautājumiem. Sāksim ar jautrāko. Ņemu sievu, sievasmāti, meitu, un dodamies uz interesantu vietu – dambīti, kurš iestiepjas Liepājas ezerā. Mani pēdējā laikā pārņem amerikāniskais copes stils, kurā pavisam droši iekļaujas ģimene. Iesaku! Salieku mazo, smalko komplektiņu, un prāts pretojas, lai gan sajūtas rokā ir pārsteidzošas, jo tās varētu raksturot šādi – gandrīz neko nejūtu, vieglums pārsteidz. Uzsienu ziemas volframa mormišku, galā lieku mākslīgo motili, un seko pirmie metieni. Metiena tehnikai ir jāpiešaujas. Uz raksta tapšanas brīdi jau esmu pamēģinājis vairākus nano kātus, un tiem kā jau visiem spiningiem ir dažādas akcijas. Ja viss komplekts ir labi sakomplektēts ar attiecīgā izmēra spoli un auklu, tad pēc dažiem metieniem jau esi tēmā. Ieteikums – nemest asi, bet līgani un ar lielāku vēzienu, māneklis aizlidos tālāk.