Uz zivs ķermeņa ir plēksnītes jeb receptori, kurus var nosaukt arī par baterijām.

Zuši var izdalīt elektriskos lādiņus ar dažādu stiprumu, un katram no tiem ir sava nozīme: impulsus var izdalīt medījot, atpūšoties vai aizsargājoties, kad zutis brīdina savus nelabvēļus – labāk netuvojies man. Kad zutis nolaidies līdz ūdenskrātuves gultnei, tas atpūšas un tā ķermenis neizdala nekādus signālus.

Pirmo informāciju par šīm īpatnējām zivīm eiropiešiem atnesa spāņu iekarotāji. Pirmais detalizētais apraksts ir datēts ar 1729. gadu. Pēc gandrīz četrdesmit gadiem Nīderlandes zoologs Jans Frederiks Gronoviuss (Jan Frederik Gronovius) un zviedru dabas zinātnieks un pētnieks Kārlis Linnejs (Karls Linnaeuss) apkopoja detalizētu aprakstu un zinātniski aicināja tos dēvēt par Gymnotus electricus.

Nejauciet šīs zivis ar mūsu zušiem, pat ja abu zivju nosaukumā ir minēts zutis, šīs zivis nav pat radinieki. Elektrozuši pieder pie Gymnotidae dzimtas pārstāvjiem.

Dabas pētniekiem bija grūti ticēt, ka zemūdens iedzīvotāji var “iesist” ar elektrisko strāvu. Sākotnēji tika uzskatīts, ka elektrozutim ar elektrību nav nekāda sakara, bet viņi vienkārši “iesaldē” savu laupījumu. Bet 1772. gada vasarā karaliskās kopienas loceklis Džons Volšs (John Walsh) pierādīja, ka radības patiešām apdullina savus upurus ar elektrisko strāvu.