Nav pamata apgalvot, ka kaķi nespēj redzēt spokus, viņpasauli, cilvēku auru un tamlīdzīgi.
Visbiežāk viņpasauli mēdz saistīt ar pēcnāves dzīvi, un to raksturo kā sava veida garīgo stāvokli, kādu iemanto mirušo cilvēku dvēseles. Taču fakts, ka objektīvu iemeslu dēļ nav un nevar būt uzticamas informācijas par šādas viņpasaules esamību un kaut kādu tās uzbūvi, turpina radīt virkni variantu un teorētisku konstrukciju. Būtībā tās visas atbilst tradicionālai shēmai, taču nereti iemanto arī oriģinālas un pat absurdas formas.
Viņpasaule kā garīgais stāvoklis
Patlaban šeit visspēcīgākajās pozīcijās ir divas galvenās koncepcijas. Viena viņpasauli uztver kā absolūtu garīgo fenomenu, kam ar virszemes dzīves materiālajiem principiem nav nekā kopīga. Proti: ja jau viņpasaulē mīt mirušo dvēseles, savukārt dvēsele pretnostatīta ķermenim un jebkādām fiziskajām izpausmēm, tad viņpasaule ir garīga un it kā stāv pretim virszemes materiālajai pasaulei. Šajā koncepcijā priekšplānā izvirzās cilvēka morāli ētiskās pārveides aspekts, kura ietvaros viņš atbrīvojas no virszemes kaislībām un miesas kārībām, vienlaikus saņemot atalgojumu par to dzīvi, kādu nodzīvojis šajā pasaulē. Un šajā aspektā viņpasaule nav kāda konkrēta vieta laikā un telpā, bet gan tikai pakāpe pietuvinājumam vai attālinājumam no Augstākā Saprāta, Radītāja, Absolūta vai kāda no dieviem, nirvānas un tamlīdzīgi.
Ja cilvēks centies dzīvot taisnprātīgi, spējot apvaldīt savas kaislības un darīt labo, viņa dvēsele būs labāk sagatavota pēcnāves eksistēšanai un līdz ar to tā būs tuvāk Labā un Mīlestības avotam, atradīsies svētlaimīgā stāvoklī. Savukārt tajā gadījumā, ja cilvēks par savas dzīves galveno orientieri izvēlējies kailu egoismu, nav rūpējies par citiem un turklāt vēl smagi grēkojis, viņš savu dvēseli būs padarījis nepiemērotu vienotībai ar augstāko labumu, un pēc nāves viņa dvēsele cietīs.