Par to, ka cilvēki pirms senatnē notikušas globālas katastrofas centušies saglabāt pierakstus par saviem sasniegumiem, vēstījis babiloniešu vēsturnieks un priesteris Beross III gadsimtā pirms mūsu ēras, rakstot, ka pēc tā, kad valdnieks Ksisustross saņēmis brīdinājumu par gaidāmajiem plūdiem, viņš licis uzrakstīt “visu lietu sākuma, plūduma un noslēguma vēsturi” un šo vēstījumu aprakt Saules pilsētā Siparā.
Pēc plūdiem Ksisustross un viņa pavadoņi “atvēruši grāmatas Siparā, uzrakstījuši daudz jaunu grāmatu, uzbūvējuši dievnamus un atkal dibinājuši Babiloniju”. Savukārt valdnieks Ašurbanipals vienā no ķīļraksta tekstiem uzsvēris, ka viņam ļoti patīkot lasīt tekstus, kas “uzrakstīti pirmsplūdu laikmetā”...
Noslēpumainās pirmsplūdu zinības
Var pieņemt, ka daļa seno zinību pārcietusi katastrofu un vēlāk nonākusi pie tiem, kuri izglābušies. Senās Ēģiptes priesteri pastāstījuši grieķim Solonam par katastrofu, kas iznīcinājusi jūras un upju krastos izvietoto pilsētu iedzīvotājus, un izdzīvojuši tikai gani un lopkopji kalnos, tikai neizglītotie un nezinošie. Un Solons saņēmis paskaidrojumu, ka hellēņiem atkal nācies visu sākt no jauna, tā, it kā cilvēks tikai nule būtu piedzimis, itin neko nezinot par to, kas noticis senajos laikos.
Vai šāds pieņēmums nešķiet absurds: pēkšņi aiziet bojā varena civilizācija, iestājas visaptverošs regress, saglabājas tikai atsevišķas gaismas saliņas, kas gan arī cita pēc citas jau sāk izdzist? Lai gan ir pietiekami daudz faktu pat no vēl gluži nesenas vēstures, kas uzrāda tamlīdzīgus procesus. Piemēram, 14.–15. gadsimtā Ziemeļamerikā eksistēja normāņu apmetne, kas prata kausēt un attiecīgi apstrādāt metālus. Taču pēc tā, kad pārtrūka saikne ar dzimteni, viņi ātri asimilējās apkārtējo iezemiešu ciltīs, kas atradās salīdzinoši zemākā attīstības stadijā, un jau ātri vien iepriekšējās zināšanas izrādījās neatgriezeniski zaudētas; šajā rajonā atkal atjaunojās faktiski akmens laikmets.