1940. gada jūnijā Hitlers bija sagrāvis Franciju, sarīkojis militāro parādi Parīzē, nofotografējies Eifeļa torņa fonā un jau meta acis uz Londonu. Britiem tikai brīnumainā kārtā bija izdevies no drošas bojāejas paglābt savu 300 000 karavīru lielo ekspedīcijas korpusu, kas metās bēgt no Francijas, pametot faktiski visu savu artilēriju un citu nopietnāku bruņojumu. Britānija vienubrīd bija pamirusi un izbailēs gaidīja: kā risināsies fīrera iebrukums un viņu pakļaušana? Vienlaikus gan premjers Vinstons Čērčils tomēr gatavoja valsti aizsardzībai, un – jo vairāk dažādu iemeslu dēļ kavējās Hitlers, jo labākas kļuva britu izredzes.
Atliktā kauja par Britāniju
Čērčils paspēja faktiski iesaukt it kā brīvprātīgajās armijas brigādēs vēl aptuveni divus miljonus cilvēku, vienlaikus izmisīgi lūdzoties, lai vismaz kaut kādā veidā palīgā tomēr nāk arī ASV, kā arī uzsāka vērienīgu informatīvi psiholoģisko jeb faktiski ideoloģisko dezinformācijas karu pret Vāciju.
Mūsdienu pētnieki secinājuši, ka mazliet dīvainā kārtā tieši propagandas karam briti spējuši mobilizēties pārsteidzoši ātri un intensīvi. Aptuveni vienu mēnesi pēc Francijas sakāves Britānijas valdība izveidoja Speciālo operāciju pārvaldi (SOP), kurā iesaistīto darbinieku skaits neilgā laikā sasniedza 13 000. Šī aģitācijas un propagandas divīzija acumirklī iesaistījās darbībās nolūkā novērst vācu iebrukumu Britu salās, kam bija piešķirts kodētais nosaukums “Jūras lauva”. Vienlaikus britu flote centās kontrolēt iespējamos piekļuves ceļus pa jūru, aviācija izmisīgi pretojās vācu gaisa spēku nolūkiem iegūt pārsvaru gaisā, bet praktiski visos aspektos no vācu sauszemes karaspēka atpaliekošā britu armija veidoja ierakumus piekrastē, gatavojoties vismaz sākumā izmisīgi pretoties vācu neapšaubāmajam pārsvaram.
Čērčils parlamentā un radio noturēja britiem mēreni neierastas runas. Piemēram, viņš teica šādus vārdus: “Man nav nekā, ko jums piedāvāt, izņemot asinis, smagu darbu, asaras un sviedrus. Mēs sargāsim mūsu salu, lai kāda arī būtu cena. Mēs cīnīsimies pludmalēs, ostās, uz sauszemes, laukos un ielās, mēs kausimies pakalnos, mēs nekad nepadosimies...” Iespējams, daudzi viņam ticēja, iespējams – lāgā neviens... Bet, lai kā arī būtu, viņš panāca, ka SOP paspārnē izveidoja īpašu propagandas nodaļu, kuras darbinieku pamata uzdevums bija uzrunāt nevis britus, bet gan vācu karavīrus nolūkā mazināt viņu rindās valdošo uzvarētāja garu jeb dūšu. Par vērienu un nopietnības pakāpi liecina fakts, ka par šīs speciālās nodaļas kuratoriem kļuva britu valdības ārlietu, informācijas un ekonomikas kara ministri.