Pirmatnējos cilvēkus tradicionāli pieņemts uzskatīt par mēreni aprobežotiem mežoņiem, kuriem prātā tikai nāvējoša akmens cirvja izgudrošana, mamuta gaitu izsekošana, tā ievilināšana lamatās un nogalināšana, un, ja šajā reizē izdevies pašam neaiziet bojā, arī sirsnīga vēdera pieblīvēšana ar šo laupījumu, pēc kā vēl atliek tikai paspēt saražot pēcnācējus, lai ar izpildīta pienākuma sajūtu nomirtu “cienījamajā vidēji 23 gadu vecumā”.

Mūsdienās pētniekiem zināms, ka patiesībā tālīnie cilvēku senči itin nemaz nav līdzinājušies šiem mītiskajiem stereotipiem un baudījuši pat visnotaļ piepildītu dzīvi. Ieskaitot arī dzimumdzīvi. Izrādās, praktiski pirmie homo sugas pārstāvji jau pirms vairākiem miljoniem gadu īstenojuši visīstāko seksuālo revolūciju.

Saistībā ar vissenāko no profesijām

Uzreiz var piebilst, ka arheoloģiskā antropoloģija uzskatāma par vienu no sarežģītākajām, riskantākajām teorētiskajām zinātnēm. Tie arheologi, kuri specializējušies vissenāko laiku pētīšanā, spiesti iztikt bez iespējas autoritatīvi atsaukties uz jebkādiem agrāku laiku avotiem un to sarūpētajiem faktiem, jo faktiski jau viņiem pašiem šis avots vispirms arī jāatrod. Tad nu viņi cītīgi raksta asa sižeta priekšvēsturi piedzīvojumu eposam ar nosaukumu “Cilvēce”, pamatā iztiekot bez iespējas kaut ko noskatīties vai norakstīt no citiem, no kaut kādiem zināmiem vai pilnībā nezināmiem saviem priekšgājējiem. Nekā tāda nav vispār: ne atmiņu, ne rakstisku liecību, ne mākslinieciski reālistisku pieminekļu. Pētnieku rīcībā ir tikai pārakmeņoti kauli, dažādi savdabīgi darba instrumenti un ieroči vai labākajā gadījumā alu sienu gleznojumi – un no šīs faktiski daļēji zaudētās mozaīkas pāri palikušajiem fragmentiem viņiem jālipina reālā faktu aina saistībā ar cilvēces vissirmāko senatni.