Līdztekus nepārejošai militārisma un kara draudu eskalācijai, kā arī vispārējiem kosmosa jomas apgūšanas sasniegumiem pēdējā laikā var skaidri saskatīt to, kā pasaules valstis ļoti daudz dara nolūkā attīstīt tehnoloģijas, kas piešķirtu potenciālo iespēju efektīvi izmantot kosmosa resursus. Un šo pūliņu pamatā patlaban ir koncentrēšanās tieši uz vislabākā risinājuma meklēšanu saistībā ar skābekļa ražošanu uz Mēness.
I
Nesen Austrālijas kosmosa aģentūra un amerikāņu NASA parakstīja savstarpēju vienošanos par to, ka programmas Artemis ietvaros nosūtīs uz Mēnesi austrāliešu ražojuma roveri (klejotājs) nolūkā ievākt Mēness iežus, lai tie varētu kļūt par avotu skābeklim, kas savukārt būtu derīgs elpošanai uz Mēness. Lai arī zināms, ka Mēnesim ir sava atmosfēra, taču tā pastāv kā ļoti smalks jeb faktiski plāns veidojums, un tās pamatā ir ūdeņradis, neons un argons. Turklāt tas itin nemaz nav tas gāzveida maisījums, kas spētu uzturēt pie dzīvības no skābekļa esamības atkarīgus zīdītājus, tostarp arī cilvēku.
Bet vispār skābekļa kā tāda uz Mēness, kā pētnieki atļaujas izteikties, ir patiešām ļoti daudz. Vienīgi tas tur nav gāzveida formā. Skābeklis uz Mēness atrodams tikai tā virsmu viscaur pārklājošajā iežu un sīko putekļu slānī, ko dēvē par regolītu. Un tas daudziem licis aizdomāties: ja izdotos no šā regolīta izdalīt skābekli, vai ar to patiešām būtu pietiekami, lai varētu uzturēt cilvēka dzīvošanu uz Mēness?
II
Zināms, ka minerālos iekļautu skābekli var atrast arī daudzviet uz Zemes. Arī Mēness pamatā sastāv no tiem pašiem iežiem, kādus iespējams sastapt uz Zemes, lai gan uz Mēness ir vairāk ar meteorītiem sanestā materiāla. Vēstīts, ka uz Mēness pārsvarā sastopams silīcija dioksīds, alumīnijs, dzelzs un magnija oksīdi. Visi šie minerāli sevī satur skābekli, taču, kā jau iepriekš minēts, ne gluži tajā formā, kas varētu būt noderīga cilvēka plaušām.