Vairāki miljoni inficēto jau bija kļuvuši par bezpalīdzīgiem ieslodzītajiem paši savos ķermeņos.
Tūlīt pēc 1. Pasaules kara pasaulē uzliesmoja kādas mediķiem iepriekš nezināmas slimības epidēmija. Nāvējošā kaite pārvērta cilvēkus dzīvās statujās, un tie, kuri izdzīvoja, tomēr uz visiem laikiem bija zaudējuši spēju kustēties, runāt, izrādīt jebkādas emocijas. Šo slimību nodēvēja par “miega slimību” jeb letarģisko encefalītu. Vēstīts, ka tajā laikā ar to esot saslimis vismaz viens miljons cilvēku.
Un kopš tā laika medicīnas spēcīgākie prāti centušies izprast šo noslēpumaino vīrusu, taču nav izdevies ne tikai atrast pietiekami efektīvas zāles, bet pat saprast, kas vispār ir šī slimība. Zināms vien tas, ka miega slimība nopietni skar smadzenes. Tā visā planētā strauji izplatījās vienlaikus ar ne mazāk baiso spāņu gripu, kas esot paņēmusi vismaz 50 miljonu cilvēku dzīvību (aptuveni tikpat, cik lēsts upuru skaits 2. Pasaules karā). Iespējams, arī tāpēc, ka miega slimības upuru skaits bijis vismaz 50 reizes mazāks, par to arī tik maz zināms. Iespējams.
Šī epidēmija iesākās, faktiski pat vēl lāgā nesagaidot 1. Pasaules kara beigas – aptuveni 1915. un 1916. gadu mijā. Vispirms pie Parīzes ārstiem masveidā sāka vērsties karavīri ar ļoti specifiskiem simptomiem. Sākotnēji slimību saistīja ar iprīta jeb tā dēvētās sinepju gāzes lietošanu kaujas darbībās. Taču rūpīgāka izpēte pierādīja, ka šai teorijai nav nekāda pamatojuma.
Austriešu neirologs Konstantins fon Ekonomo slimību nodēvēja par encefalītisko letarģiju, kā arī uzrakstīja traktātu, kurā detalizēti aprakstīja simptomātiku un slimības gaitu. Viņš vēstīja, ka ārstiem ir darīšana ar slimību, kuras sākotnējie simptomi ir galvassāpes, vispārējs nespēks, miegainība, kā rezultātā pacients var iekrist ilgstošā miegā, kas savukārt noved pie pāragras nāves, vai arī viņš tā turpina gulēt vairākas dienas, periodiski pamostoties, uzrādot skaidri izteiktas prāta zaudēšanas pazīmes. Var piebilst, ka fon Ekonomo visu atlikušo dzīvi veltījis šīs slimības pētniecībai.