Vilks. Mēdz teikt, ka tas ir pats bailīgākais dzīvnieks mežā. Un tajā pašā laikā vilks ir viens no tiem, ko daba apveltījusi ar lieliskām maņām un spēku. Pakļaujoties Eiropas normatīvu prasībām, vilku medības tiek stingri regulētas. Diemžēl tas izraisījis būtisku vilku skaita pieaugumu ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs. Pat tādās, kur vilku populācija savulaik bija pilnībā izzudusi. Nekontrolēta vilku populācija apdraud ne tikai savvaļā mītošos pārnadžus, bet arī mājlopus. Latvijā ir vietas, kur pieaugošā vilku skaita dēļ lauksaimnieki ir spiesti pārtraukt nodarboties ar tradicionālām lauksaimniecības nozarēm, piemēram, aitkopību.

Līdzās dažādiem būtiskiem aizsardzības pasākumiem, lai pasargātu savus mājlopus, likumīgas un kontrolētas medības ir viens no instrumentiem, kā apsaimniekot vilku populāciju un panākt maksimālo efektu, kā saka, vilks paēdis un kaza dzīva. Jā, vilkam dabā ir jābūt, tā nozīmi ekosistēmās nedrīkst noniecināt. Medības reizē ar citiem pasākumiem ir efektīvs veids, kas ļauj līdzās pastāvēt bioloģiskajai daudzveidībai un cilvēku ekonomiskajām interesēm.

Nedaudz zinātnisku faktu

Vilks ir izplatīts visā ziemeļu puslodē. Latvijas teritorijā vilks sastopams kopš leduslaikmeta. Deviņpadsmitajā gadsimtā vilku Latvijā bija ļoti daudz, taču divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos un sešdesmitajos gados to skaits ievērojami samazinājās. Septiņdesmito gadu laikā populācija atjaunojās, un astoņdesmitajos gados vilki bija izplatīti visā valsts teritorijā. Deviņdesmito gadu sākumā sakarā ar politiskajām pārmaiņām valstī vilku skaita kontrole samazinājās un dzīvnieku skaits pieauga, sasniedzot gandrīz tūkstoti. Pašlaik vilki sastopami gandrīz visā valsts teritorijā un to populācija ir ļoti dinamiska.