Alnis ir vienmēr bijis un būs. Tās ir staigājošas 900 konservu kārbiņas. Alni jau nevar sataupīt, jo tas staigā apkārt. Ja nenomedīšu es, nomedīs kaimiņš. Šādas frāzes no medniekiem ir dzirdētas gadiem, bet nu jau daudzi runā par to, ka aļņu skaits samazinājies, citi atsakās no limitiem, vēl citi norāda – aļņus vairs nemana ar teļiem, visu apēduši lielie plēsēji.

Pēc oficiālās Valsts meža dienesta (VMD) statistikas, aļņu skaits stabili samazinās jau kopš 2020./2021. gada medību sezonas un no 24 tūkstošiem uzskaitīto aļņu šajā medību sezonā tas samazinājies līdz pat 18 tūkstošiem.

Tomēr Latvija nav vienīgā valsts, kas saskārusies ar šo ligu. Zviedrijā aļņu populācija pēdējos gados ir samazinājusies vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir vilku predācija. Arvien lielāks vilku populācijas blīvums Zviedrijā un ļoti ierobežotas iespējas tos medīt ir izraisījis aļņu mirstības pieaugumu. Vilki galvenokārt medī aļņu teļus un vecākas mātītes. Tas rada lielāku spiedienu uz aļņu populāciju, samazinot jaunās paaudzes dzīvotspēju un pieaugumu.

Kā otrs faktors tiek minētas slimības un parazīti. Aļņu nīkulības sindroms (moose wasting syndrome – MWS) ir bieži sastopams Dienvidzviedrijā. Atšķirībā no briežu novājēšanas slimības šis sindroms, kas ietekmē gremošanas sistēmu un izraisa novājēšanu un anoreksiju, rada ļoti negatīvu ietekmi uz aļņu veselību un ir bijis ievērojams mirstības faktors.