Vēl nedaudz, un būs pagājis gads, kopš suns ir ieradies pasaulē. Mazo šķirņu suņi jau ir gandrīz pilnība nobrieduši, vidējās un lielās šķirnes kucēnam vajadzēs vēl gadu vai divus, lai sasniegtu savu pilno briedumu. Gan fiziski, gan mentāli. Darbs turpinās, un ir svarīgi nesabojāt dabas dotās spējas un instinktus, vienlaikus nostiprinot sociālās prasmes un paklausību.

Mans suns jau strādā

Šādu lepnuma pilnu frāzi ir nācies dzirdēt no daudziem medību suņu īpašniekiem. Un tā gandrīz vienmēr ir taisnība. Savu fizisko iespēju robežās kucēns var strādāt jau četru piecu mēnešu vecumā. Protams, ne jau kauties ar āpsi alā vai, kā daļai mednieku šķiet skaisti esam, karāties mežacūkai pakaklē, bet darīt to, kas šķirnei paredzēts, kucēns var. Skriet pa mežu dzinējmedībās, iet vienkāršākās asinspēdas, ja sakrīt tā, ka putnu medību sezonā sunim ir tie paši pieci seši mēneši, arī putnam pakaļ var aizpeldēt, taču visur ir jāņem vērā suņa spējas un apstākļi, un saimnieka prioritātes.

Daudzi zina, ka man ir veimārietis – lielākais un spītīgākais no putnusuņiem. Šai šķirnei ir raksturīga zināma arogance un spīts. Viena no problēmām – pārāk uzspiežot kaut ko, suns var vispār zaudēt interesi par konkrēto darbību, pārstāt uztvert komandu vai pildīt darbu. Es ar to saskāros, audzinot pirmos divus šīs šķirnes suņus.