Kad nācējs uzkāpa pakalniņā, sapratām, ka tas ir milzīgs, vienkārši milzīgs kuilis!

Jau otro gadu pēc kārtas februāris ir dēvējams par pirmo pavasara mēnesi, nevis ziemas viduci, kad viss klāts ar biezu sniegu un ledu. Protams, bija aukstas un sniegiem bagātas dienas, taču kurzemnieki piesaulītē jau varēja priecāties par pirmajām sniegpulkstenītēm. Upes un grāvji pildījās arvien straujākiem ūdeņiem, bet ceļi pārvērtās neizbraucamās dubļu zampās. Piesaulītē laukmalās šiverēja arī ne viens vien kūmiņš, kam prātā bija tikai un vienīgi riests. Kā medniekiem šajā laikā klājies?

Milzu kuili divatā ar medību kolēģi izdevies nomedīt Gatim Veilandam, kurš medī Dobeles novada Zebrenes pagastā.

“Tovakar medībās nolēmu doties kopā ar medību kolēģi Tomu Meimani. Jāteic, šoreiz medību dieviete Diāna bija nolēmusi dot medījumu nevis vienam medniekam, bet uz diviem vienu vārda vistiešākajā nozīmē. Braucām pa platībām un ar termomonokli vērojām laukus. Pēkšņi kolēģis teica, ka laikam redzējis sumbru! Nodomāju, ko viņš tur ākstās! Apstājāmies un izkāpām no auto. Astoņsimt līdz tūkstoš metru attālumā uz lauka patiešām stāvēja kaut kas milzīgs!

Briedim varētu redzēt galvu, alnim tāpat. Bet galvas nebija! Lielais dzīvnieks lēnām gāja pāri apartam laukam. Zinājām, ka tam otrā pusē ir liels un ērts tornītis. Plāns bija vienkāršs – apbraukt laukam apkārt, uzkāpt tornītī un sagaidīt nācēju, lai sapratu, kas tas īsti ir par zvēru.