Peipuss vienmēr vilinājis skrīverieti Jāni Kudiņu. Viņš zina, kā no ezera dzelmes izvilināt prāvus asarus, skaistas raudas un brekšus, kā arī vēdzeles. Viss ir pavisam vienkārši – jākāpj auto un jādodas ceļā.

Tēva mantojums

Kudiņa kunga ceļojums uz Peipusa ezeru sākās vēl bērnībā, kad viņš pirmās reizes uz copi devās kopā ar tēvu – ļoti kaislīgu makšķernieku, kurš vēl pirms darba ar spiningu devās uz Daugavas krastu pie Lielvārdes un mājās visbiežāk atnesa vienu vai divas līdakas brokastīm ģimenei un sev līdzi pusdienām uz darbu.

Tad viņam iepatikās arī ziemas cope, kad Ņegas upē ar bļitkām ķēra asarus. Neizpalika arī braucieni uz Tomes upi, un tas viss ziemā ar motociklu.

Arī tagad vasarās Kudiņa kungs vislabāk laiku pavada upes krastā ar fīderi rokās, bet ziemās – ar mazo makšķerīti un mormišku.

“Protams, vislabāk ir pavasarī. No rīta ej pa piesalušu ledu, izborē āliņģi, apsēdies uz kastes un sāc vilkt raudas. Saulīte sāk sildīt, tu novelc pufaiku un pakar uz bora, pliku galvu, un turpini ķert. Ārā ir +6...+7 grādi. Vakarā gan, kad jādodas mājās, kājas dziļi grimst sniega un ūdens putrā, kas ir uz ledus. Un tas nemaz nav ekstrēmi. Ekstrēmāk, kad tu brauc uz Pērnavas līci. Tas, starp citu, ir tuvāk nekā uz Peipusu un arī iecienīts latviešu makšķernieku galamērķis. Tur gan ķeras lielākoties tikai asari. Taču trāpās arī lucīši. Izmantojam īpašu makšķeri, kur auklas galā ir iekārta speciāla šķērszivtiņa, kuru paceļot rodas īpatnējs burkšķis, kas atgādina lucīšu nārsta skaņas. Šķērszivtiņas galos ar pavadiņām tiek piesietas divas mušiņas,” stāsta Jānis Kudiņš.

Pašu ezeru viņš pirmo reizi ieraudzīja 1992. gadā.