Mana interese un mīlestība pret makšķerēšanu radās jau agrā bērnībā. Protams, sākumā es biju no maliņas klusā vērotāja, bet pēc tam ar laiku radās jautājumi – kāpēc, kas tas ir, kur, kā un ko? 

Man vienmēr ir patikušas pludiņmakšķeres, jo man patīk skatīties uz pludiņa galiņu un pacietīgi vērot, kā zivs zem ūdens spēlējas vai norij ēsmu. Manuprāt, tas ir tāds nervus kutinošs moments, jo ir jāuzgaida līdz pareizajam brīdim, kad piecirst. Lai gan dažreiz, par ilgu gaidot, cope aiziet gar degunu. Manuprāt, viss ir jādara ar sajūtām un intuīciju.

Makšķerēšanas atmiņas kopā ar tēti, kur es jau pati copēju ar savu pludiņmakšķeri, ir no karpu dīķiem, kuri atradās netālu no Upesciema. Man visvairāk patika tas, ka uz āķa tieši tētis uzlika ēsmu – kukurūzu, baltos tārpiņus vai sliekas. Atzīšos, ka šis process, manuprāt, bija visbailīgākais tobrīd, jo baidījos gan no āķa, gan no dzīvajiem kukaiņiem. Kad pirmo reizi noķēru karpu, tas tik bija skats… To es atceros, it kā tas būtu noticis vakar… Bija karsta, saulaina vasaras diena, no krasta biju iemetusi savu pludiņmakšķeri ar baltajiem tārpiem. Bija pagājis jau kāds brītiņš, un biju sabēdājusies, ka nenotiek nekādas pludiņa kustības, vairākas reizes pārmetu makšķeri, vienlaikus arī uzmetot aci, vai kaut kur nav redzams āķis, jo zināju, ka zivis tas atbaida, tomēr viss bija tā, kā tam bija jābūt.