Jaudīgāki kāti, stiprākas auklas, lielāki mānekļi, un zivis būs.

Lielais vairākums no mums strādā algotu darbu, un esam godam pelnījuši četras atvaļinājuma nedēļas gadā, kuras varam veltīt ģimenēm, atpūtai, mājas darbiem, kuriem nekad neatliek laika, radu apciemošanai vai copei. Viena no četrām nedēļām, kuras plānošana man ir ļoti svarīga un kurā ieliekos ar visu sirdi un dvēseli, – copes brauciens uz man nezināmiem ūdeņiem.

Kad kalendārā apvelc ieplānotās dienas, tad automātiski dzimst jauns mērķis, uz kuru tiekties, un rodas sajūta, ka tieši šīs būs gada laimīgākās dienas. Dzīve bez lieliem un maziem mērķiem ir tukša laika nosišana. Un, lai gan ir tikai aprīlis, šis ir īstais laiks, kad ieplānot neaizmirstamu ceļojumu ārpus Latvijas uz kādu no izslavētām copes vietām – Zviedriju, Somiju, Norvēģiju vai vēl tālāku punktu pasaules kartē.

Nevaru teikt, ka man šādu ceļojumu bagāža uzkrājusies ļoti liela, bet savas atziņas esmu guvis un šajā reizē gribu pastāstīt par pasenu braucienu, kurš atstājis neaizmirstamas atmiņas un radījis vēlmi doties arvien jaunos copes piedzīvojumos.

Kā jau pieņemts mūsdienās, daudzas lietas sākas ar draudzību interneta plašumos. Makšķernieku komūnas spēks! Liels paldies jāsaka Edgaram, kurš pastāstīja, iedvesmoja, sakārdināja, kā arī uzņēma pie sevis un kopā ar mums copēja. Sveicieni arī pārējiem biedriem, kuri sastādīja kompāniju un neskopojās ar informāciju, kuru bija iekrājuši vairāku gadu garumā. Īpašs paldies par iebiezinātā piena iepirkšanas ieteikumu. Pie piena vēl atgriezīsimies. Un tekstā noteikti vairākkārt pieminēšu Māri Cīlīti, ar kuru kopā pavadījām laiku plānojot, daloties Youtube video linkiem par copi Zviedrijā, braucot vienā auto, guļot vienā teltī un pārmaiņus gatavojot brokastis un vakariņas.