Kad esam kopā, tad abi esam labi, kad atsevišķi, tad ar rezultātiem ir švakāk. Mēs esam labs tandēms jau kopš florbola laikiem, sapratāmies pat intuitīvā līmenī.

Brāļi Gunārs un Gints Klēģeri, pirms pievērsās trofejas līdaku makšķerēšanai un TV raidījumu sērijas "Līdaku ielenktie" veidošanai, Latvijā bija pazīstami kā florbolisti. Tagad viņi klasiskajā veidā medī līdakas, nekādu live tehnoloģiju, jo tā ir daudz sarežģītāk. Tu neredzi zivi, veic jau kādu tūkstošo metienu, un vienā no tiem desmitkilogramīga plēsoņa gandrīz izrauj spiningu no rokām.

Kā jūs sākāt makšķerēt?

Gunārs: Bērnībā vasaras brīvdienās vecāki mūs bieži veda uz kādu upi vai ezeru. Pirmās makšķerēšanas atmiņas man saistās ar Lubāna ezeru. Māsai un man vecāki iedeva lazdas zarus, lai sēžam pie ūdeņiem. Tikai pēc padsmit gadiem viņi atzinās, ka sēdējām un uzmanījām pludiņus bez āķiem. Makšķere kalpoja kā savdabīgs bērnu nomierināšanas līdzeklis. Tā mēs tur sēdējām un gaidījām lielo zivi. Vēl bieži vectēva dīķī ķērām karūsas, vēlāk jau paši dzīvojām mājā, kas ir blakus mazai zivīgai upītei, kur kādreiz bija viss – kazragi, līdakas, foreles, nēģi. Tagad gan krastu krūmi nopļauti un tā izskatās pēc parasta grāvja.

Pirmo līdaku noķēru Sausajā Daugavā, piebļāvu visu krastu, nosaucu par Lieni, lepni atnesu mājās, un apēdām. Arī Rīgas HESā no krasta kaut ko bakstījāmies. Tad sekoja garāks periods, kurā bija svarīgas citas prioritātes – florbols, mācības, Rīga, disenes. 2013. gadā, kad noslēdzu savu florbolista karjeru, kaut kas neatgriezeniski noklikšķēja, un saslimu ar līdaku copi.