Ziemas vidū iestājas sen aizmirsta parādība – klusā ziema (kurlā ziema, ja tulko burtiski) jeb periods, kurš ūdeņos iestājas kādu mēnesi, pusotru pēc ledus uzsalšanas. Sevišķi ezeros, kuros neietek un neiztek upes, skābekļa paliek mazāk, zivis paliek kūtrākas un copmaņu lomi stipri sarūk.

Upēs zivis, kā jau vienmēr, ir aktīvākas, šoziem atkal varam pamakšķerēt daudzās vietās, kur pēdējos gados ledus nemaz īsti neuzsala.

Lielupē aktīvi “skalda” vimbas, Daugavā no ledus labi ķer zandartus un līdakas, bet asaris... Tas, par kura copi Ventā, Sakā, vietumis Lielupē vai atsevišķās Rīgas ūdeņu vietās klīst leģendas, šoziem ir pazudis... precīzāk, labi paslēpies. Vēl uz pirmā ledus šur tur kaut ko noķert varēja, taču, uz otrā “pirmā ledus” uzkāpjot, asaru lomi bija niecīgi. Upēs līmenis augsts, asaris kaut kur saspiedies pa attekām, ezeriem, upju līčiem, un copmaņiem iestājas “bada laiki”.

Daudzviet vienīgā izeja kaut ko paķert ir balto zivju cope ezeros. Man pašam balto zivju – smuku raudu, breksēnu, pliču un ruduļu – cope ir ļoti tuva, diemžēl ziemā šai copei ir viens liels mīnuss – nav kur likt zivis, makšķerējot 3–5 reizes nedēļā. Tieši tik bieži man sanāk makšķerēt, jo mans tiešais darbs ir cope – filmēšana, fotografēšana, inventāra testēšana, jaunu lietu radīšana utt. Kāds teiks – kādas tur problēmas, noķer un laid vaļā! Nu nav gluži tā, bieži vien ķert un uzreiz tajā pašā āliņģī laist zivis vaļā nozīmē sabojāt sev copi. Reizēm tas neietekmē copi, bet visbiežāk ietekmē un stipri. Sanāk tāda jocīga situācija, tu visu mūžu strādā pie inventāra un barību pilnveidošanas un jaunu lietu radīšanas, arī savas meistarības pilnveidošanas, bet bieži vien nedari to, jo nav kur likt baltās zivis. Tāpēc parasti pirms došanās copēt baltās zivis sameklēju kādu, kam tās atdot, un tikai tad dodos tās ķert.