Mana aizraušanās ar makšķerēšanu sākās agrā bērnībā. Mērsraga kanālā ķēru no jūras ienākošos asarus. Tur to bija daudz, varēju mest jebko, labi ķērās. Tur es iemācījos siet pirmos mezglus un iepazinu visus vietējos opīšus, kuri stāstīja, rādīja un dalījās ar pieredzi makšķerēšanā.

Kad sāku pielietot ieteikumus un arī ieviest savas idejas procesā, sāku tos pašus opīšus, kuri bija mācījuši makšķerēt, lēnām apsteigt un arī pārsteigt ar rezultātiem. Tas deva man azartu startēt sacensībās Engures ezerā. Pirmajās sacensībās negāja viegli, dabūju pēdējo vietu, bet neko padarīt. Rūgta, taču pamatīga pieredze jaunam puisim. Biju pats jaunākais no visiem, tāpēc dabūju vismaz piedalīšanās lapiņu. Bet katra pieredze ir prakse, un, šķiet, šī man deva azartu turpināt un kaut ko tomēr sasniegt.

Mans īstais ceļš uz sasniegumiem sākās brīdī, kad koncentrējos uz Rīgas ūdeņiem, lielo Daugavu. Nedaudz neierasti sākumam, bet tie nebija asarīši. Es gāju ķert slaveno Rīgas zandartu. Dienām un vakariem sēdēju pie Daugavas, vairāk koncentrējoties uz Andrejostas apgabalu, jo biju dzirdējis, ka var dabūt lielo zandartu. Sanāca noķert pirmo lielo zandartu, aiz lieliem priekiem piebļāvu visu Andrejostu. Tajā dienā mājās braucu pārsalis, noguris, bet tik priecīgs! Nākamajā dienā braucu atkal, bet nekā, pēc nedēļas braucu atkal un atkal katras brīvdienas pavadīju pie ūdens.