Un nu jau ir pienācis laiks, kad daba smaržo, ziedu aromāts nonācis līdz ūdenim, un nevajag bīties no aromatizatoru pievienošanas barībai.

Sveiciens visiem fīdera un vēl īpašāks sveiciens brekšu mīļotājiem! Laikam nekad nebeigšu priecāties un rakstīt par aizraujošo brekšu copi. Jau neatceros, cik ilgi esmu piesējies fīderim un breksim, un katru reizi nebeidzu brīnīties par brekšu neprognozējamību, šī reize nebija izņēmums. Tā! Ar ko lai sāk? Centīšos pa maziem etapiem pastāstīt par to, kas mani pārsteidza šajā reizē.

Maija vidū tiku pie labiem brekšu lomiem. Ar visu to, ka jau sākas brekšu nārsts un tautās valda pieņēmums, ka vairošanās prieki brekša muti aizver, bet veiksmīgā (gribas domāt, ka arī prasme) kārtā man sanāca tikt pie 68 kg loma, kas necopes periodā nemaz nav slikti. Tālāk sekoja dažas neveiksmīgas sesijas, kas sasaucās ar nelabvēlīgiem laikapstākļiem – pērkons, zibens, lietus. Tālākos izbraucienos nereti sanāk aplauzties tāpēc, ka atbraucot konstatē, ka ne tikai vietu skaits ir ierobežots, bet gan vietu nav vispār. Spītība atmaksājas. Un esmu pie ezera, vieta brīva. Beidzot! Smieklīgi, bet tas padara mani aizdomīgu… varbūt zivju nav, tās neņem, būs lietusgāze. Atslēdzu smadzenes un sāku darboties, jo nav labākas metodes, lai noskaidrotu – ķeras vai ne, kā vien mērkt iekšā makšķeri un pašam visu saprast.

Ir maija pēdējā diena, kura naktī pārslēgsies uz vasaras pirmo dienu. Ezerā zivis nārsto, un, pēc vietējo stāstiem un atskaitēm, tās neķeras. Atbraucu vēlu vakarā pēc darba. Kā jau ierasts, sāku ar barību. Es tā saku un daru vienmēr, bet šoreiz īpaši uzsvēršu, ka plāns ir ļoti daudz barot, lai zivis pienāk no ezera tālākajiem nostūriem. Barošu tā, lai zem ūdens veidojas piramīda, kuras spice ir virs ūdens. Un, ja nebūs breksis, tad atvilināšu karpu vai karūsu.