Ledus nu jau kādu laiku ārā no galvas. Apkārt daba sākusi mosties, putni dzied dziesmas, saulīte silda, un galvā doma viena – strīpaiņi. Asari! Spinings!

No copes reizes uz reizi nākas nonākt pie secinājuma, ka neviena diena nemēdz būt identiska iepriekšējai. Arī šajā gadā šis secinājums ir vietā – cits gads, citi apstākļi. Šoreiz gan jāatzīst, ka šis pavasaris ir sarežģītāks par iepriekšējo.

Šajā pavasarī nokrišņi Kurzemē ir relatīvi nelieli, tātad ūdens līmenis arī ir normas robežās, šī norma vairāk ir pietuvināma vasaras laikam, kas šajā gadījumā copes kopainu padara sarežģītu. Kāpēc sarežģīti? Asaris labprāt klīst pa upēm, šis zemais līmenis handikapu ieliek asara spurās. Zema līmeņa iespaidā asarim ir iespēja pieturēties upju pamatstraumes tuvumā, atrasties tajā, sēdēt kādā bedrītē, gaiņāt barību visos horizontos un upes plašumos. Tātad perspektīvo vietu loks kļūst plašāks. Jāteic, ka pie šiem apstākļiem jāizstrādā copes vieta ļoti cītīgi. Zivtiņa var uzturēties vietās, kur to varbūt šajā laikā pat lāgā negaidām. Šo vērojumu varētu dēvēt – asaris ir izklīdis un neuzturas viennozīmīgās vietās. Savukārt pie augstāka ūdens līmeņa un straumes asaris piespiežas tuvāk atstraumēm, tuvāk krastiem un kantēm. Augstāks ūdenslīmenis zivtiņu ļauj veiksmīgāk lokalizēt.