Ticiet vai ne, bet upenes pie vieniem no Latvijā lielākajiem audzētājiem Diānas un Andra Krogzemiem savulaik atnākušas nejauši. Atraduši bijušo saimnieku laukā pārsimt pieraktus stādus, paķēruši līdzi uz tirgu, kur tos izpirka zibens ātrumā. Kas tas bija? – viņi brīnījās. Atklājies, ka upeņu dārzi ar ogām un stādu audzēšanu var būt ienesīgi.

Par augļkopību abiem nebija ne zināšanu, ne pieredzes. Tikai dažu gadu darbošanās ar dekoratīvajiem stādiem uz Andra vecāku zemes, kad vēl paši strādāja Rīgas darbos un dzīvoja Berģos. Diāna līdz 2008. gada krīzei rāvās nekustamo īpašumu tirdzniecības jomā, Andris – informācijas tehnoloģiju jeb IT nozarē pārdošanā. Kad stresa sakrājies par daudz, lūkojuši pēc iespējas ar abiem bērniem tikt projām no galvaspilsētas.

Nu jau 17 gadus viņus var saukt par lauciniekiem. Dzīvo un strādā Viļķenes pagasta Ķirbižos, pašu bioloģiskajā saimniecībā “Krogzeme”. Upeņu lauki no 17 hektāriem izauguši līdz 110 hektāriem. Lielākā daļa ražas tiek eksportēta uz Eiropas valstīm, kur pieprasījums pēc bioloģiski audzētām ogām pieaug. Krogzemi atzīst, ka viņiem ir noveicies, pievēršoties upeņu audzēšanai, taču netrūkst arī grūtību. Tās ir pavasara salnas vai vasaras bez lietus, kas var izpostīt pat visu ražu, slimības un kaitēkļi, ar kuriem jācīnās, pārmērīgie birokrātijas līkloči un tā tālāk… Kaut vai šodien, kad ciemos “Mājas Viesis”, – līst kā pa Jāņiem, tāpēc ar tehniku uz lauka nav ko darīt, jo slapjumā nevar ne ogas lasīt, ne rindstarpas izpļaut. Strādnieki nīkst dīkā, saimniekiem sejās rūpju izteiksme. Noskaņojums mainās un abiem pat jāpasmaida, kad pārcilā atmiņā, kā no pilsētniekiem izauguši par gruntīgiem lauksaimniekiem.

Kad brauksiet ravēt?