1712. gadā Kārlis ieviesa vispārējo nodokļu deklarāciju, kas paredzēja vienkārši noteiktu procentu no ienākumiem automātiski maksāt nodokļos.
Apjomīgāko un vienlaikus arī jūsmīgāko darbu par 18. gadsimta sākuma Zviedrijas karali Kārli XII savulaik sarakstījis lielais franču domātājs un apgaismotājs Voltērs. Kopš viņa daudzi centušies veikt līdzīgus biogrāfiskos pētījumus un novērtējumus, tostarp arī mūsdienās, taču lielā mērā tas galvenokārt izpaudies literāra vēstījuma formā, proti, kad netrūkst ne vieglas izdomas, ne košas eksaltācijas un daudz kā tāda, ar ko autori parasti izdaiļo un padara aizraujošāku savu vēstījumu. Bet saistībā ar šo cilvēku bez tādiem paņēmieniem acīmredzami neiztikt, jo faktiski jau viņa ne pārāk garā dzīve nav īpaši ne interesanta, ne saturīga – pārsvarā viena vienīga lepnība, dīžāšanās un bezgalīga karošana, karošana, karošana...
Ar placentas kroni galvā
Viena no elegantajām literārajām versijām izskan, piemēram, arī Knuta Jorena Kēlberga izpildījumā, kurš savā darbā par Kārli dažviet centies izpausties pat dzejiskās intonācijās. Aprakstot sava galvenā varoņa nākšanu pasaulē, viņš vispirms sirsnīgi vēstī par kādu “Pelēko apmetni”, kurš senā viduslaiku pilī, kas pārtapusi Zviedrijas karaļu rezidencē Tre Kronor Stokholmā, 1682. gada 17. jūnijā neilgi pirms pulksten septiņiem rītā nemierīgi rosās gaiteņos un kabinetā.
“Pelēkais apmetnis” ir tobrīd 27 gadus vecais Zviedrijas karalis Kārlis XI. Viņš attiecīgo iesauku izpelnījies tāpēc, ka bija ieradis apzināti ģērbties pelēkā, neuzkrītošā apģērbā, lai tādējādi bieži, neviena nepazīts, varētu slepus pasēdēt baznīcu un tiesu zāļu pēdējos solos un noklausīties un apskatīties tur notiekošo. “Pelēkais apmetnis” bija visīstākais zviedru aristokrātijas bieds. Tiklīdz viņš savās pa pusei inkognito gaitās redzēja, ka tiesnesis, gubernators vai garīdznieks pret saviem pienākumiem izturas pavirši un nevērīgi, jau drīz sekoja vainīgā atstādināšana no pienākumu pildīšanas un katrā ziņā sodīšana. Šā iemesla dēļ viņš bija ļoti populārs tautā, kas joprojām smaka grūti panesamā jūgā tieši savu aristokrātu un amatpersonu patvaļas dēļ.
Un tad Tre Kronor satricinājuši lielgabala šāvieni – kopumā 21 – no pils torņa, kam tūlīt pat sekoja vēl 21 no citām vietām. Zalvju skaits šeit ir ļoti svarīgs, jo tas pauda par to, ka karaliene Ulrika Eleonora laidusi pasaulē princi jeb tātad troņmantnieku. Un drīz sekoja arī īpaši “labā vēsts”: princis šajā pasaulē ieradies “laimes krekliņā” jeb ar mātes augļapvalka gabalu uz galvas, kas tur esot turējies gluži kā cepure jeb valdnieka kronis. Sens ticējums pauda, ka tādus bērnus dzīvē sagaidot lieli panākumi.