Cilvēkus, kuri piedzīvojuši būtiskus, no atmiņas neizdzēšamus un, nenoliedzami, iekšējo pasauli ļoti transformējošus nāvei tuvos stāvokļus, šā raksta autors ilgākā laika periodā uzgāja un intervēja arī Latvijā.

Kas ir nāvei tuvā pieredze, un ko tā sevī ietver?

Nāvei tuvā pieredze vai tuvās nāves pieredze (angliski – near death experience) raksturojama kā pavisam unikāls, neierasts, neikdienišķs apziņas un uztveres stāvoklis, ko cilvēks piedzīvo, nonākot uz dzīvības un nāves sliekšņa.

Nāvei tuvo pārdzīvojumu var izraisīt, piemēram, pēkšņa noasiņošana, sirds apstāšanās, insults, infarkts, slīkšana, ciešana autoavārijā, atrašanās dziļi komatozā stāvoklī, kā arī citi dzīvībai bīstami atgadījumi.

Kopš 20. gs. 50. gadu beigām Eiropā strauji attīstījās gan izpratne par to, kā reanimēt mirstošus cilvēkus, gan arī tehnoloģijas un paņēmieni, kas šo reanimāciju padarīja efektīvu un iespējamu. Interesantā kārtā mirstošu cilvēku biežāka un veiksmīgāka atgriešana šajā saulē nesa līdzi arī kādu pavisam negaidītu blakusparādību! Proti, cilvēki, kas pabijuši racionālajam prātam grūti aptveramajos nāves stāvokļa plašumos, bet pēcāk atgriezušies dzīvo pasaulē, mēdza stāstīt par spilgtiem un pārpasaulīgiem notikumiem un situācijām, ko viņi sastapuši, atrodoties uz miršanas sliekšņa.

Saskaņā ar šo cilvēku sacīto – cilvēka eksistence nebūt nebeidzas līdz ar sirds apstāšanos un smadzeņu darbības izdzišanu. Tieši otrādi – tikai pēc atvadīšanās no fiziskā ķermeņa cilvēks visā krāšņumā, neierobežotībā un netveramībā spēj piedzīvot gan sevi, gan apkārt pastāvošo realitāti.