Netālu no Argentīnas galvaspilsētas Buenosairesas esošā pilsēta Tandila ilgu laiku bija ievērojama ar savu galveno lepnumu: tur kādas augstas klints pašā malā, esot ar to tikai ļoti minimālā tiešā sasaistē, balansēja gigantiski liels akmens bluķis, kura svars bija vismaz 300 tonnas. Turklāt šis akmens allaž viegli šūpojās lielākās vēja pūsmās, radot pārliecinošu iespaidu, ka šeit kaut kas ļoti nav kārtībā ar fizikas likumiem. Brīnumu aplūkot Tandilu regulāri apmeklēja prāva tūristu plūsma.
Taču tad kaut kas notika...
Tādi dīvaini šūpojošies akmens bluķi uzradušies pirms daudziem miljoniem gadu, un tas saistīts ar ledāju kustību, kas tos pārvietoja lielos attālumos. Pēc ledus izkušanas bluķi nolaidās uz zemes virsmas, dažkārt uzkrītot citiem akmeņiem, klinšu smailēm un tamlīdzīgi. Viena no tādām vietām ir Atlantijas okeāna Azoru arhipelāga sala Fajala. Vēl viena atrodas netālu no Indijas pilsētas Haidarabadas. Bet Gruzijas novadā Kolhīdā ir klints, kuru dēvē par Kvakancaliju, un tur kuba formas milzīgā akmens bluķa svars lēsts vismaz uz 11 tonnām. ASV pavalsts Jūtas teritorijā esošajā Arkijas nacionālajā parkā līdzīgs gigantiski liels akmens bluķis, aptuveni triju autobusu izmērā, balansē uz kādas vientuļas 39 metrus augstas klints, to savdabīgā veidā it kā pagarinot vēl par 16,75 metriem. Arizonas pavalsts Glenkanjona nacionālajā parkā atrodas pat vairāki uz klints malas pārsteidzoši balansējoši akmens bluķi, atbilstoši savulaik kūstošajiem ledājiem veidojot pārsteidzošus dabas veidojumus. Bet Armēnijā senā Aričavankas klostera teritorijā ir kāda klints, kas pati dīvainā veidā pārkārusies pāri dziļai aizai, un tā arī lielā vējā sajūtami iešūpojas. Zīmīgi, ka uz šīs klints vēl joprojām saglabājušās senās būves “Vientuļnieka zvanu tornis” paliekas. Vārdu sakot, šādus akmens bluķus, kas aizdomīgi šūpojas vējā vai pēc roku pieskāriena, var sastapt praktiski visviet pasaulē.