Esmu minējis, ka rakstīšana atsauc atmiņas par piedzīvojumiem. Atmiņas vēl ir pavisam spilgtas, un vēlreiz pārcilāt un salikt pa plauktiem šī gada Zviedrijas ekspedīciju ir bezgala patīkami.

Lai arī pēc copē pavadītajām naktīm un “nozagtajām” miega stundām vēl īsti nav noregulējies bioloģiskais pulkstenis, galvā jau sāk kalties plāni nākamā gada braucienam. Zviedrija! Vieta un valsts, kura nekādi nelaiž vaļā. Esmu bijis jau trīs reizes, bet ar katru reizi arvien vairāk iepatīkas vietas, cilvēki un copes apstākļi. Tad nu padalīšos ar atziņām, piedzīvojumiem.

Tiklīdz beidzas viens brauciens, sāk rosīties domas par nākamo. Un šajā gadā bijām sadalījuši pienākumus – es atbildu par ēšanu, Kaspars Jansons par transportu, Mārim Cīlītim copējamo ūdeņu izpēte un Arturs Stauga kā jauniņais bauda noorganizētu braucienu. Maršruts jau ierastais – Kaspars mani savāc Mārupē, dodamies uz Ventspili, kur mūs sagaida Māris un Arturs, plkst. 23:59 prāmis uz Nīnashamnu, aptuveni astoņu stundu brauciens uz ziemeļiem. Neiztiekam bez domu apmaiņas tieši galamērķa jautājumā. Ļoti gribējās aizbraukt, soma mugurā, n-tie kilometri pārgājiena, un makšķerējam. Šis formāts nav viegls, un no pieredzes varu teikt, ka iznākumi var būt divi – viss būs labi un zivis būs; viss būs slikti, jo noieti gaisa gabali ar smagām somām un zivju maz.

Vēl viena lieta, kurai sekojam līdzi, ir nokrišņi. Nav patīkami, ja, nonākot galā, saproti, ka upe pārvērtusies līdz nepazīšanai un iemest īsti nav kur, jo salijis tik daudz, ka upe līdzinās Amazonei. Mums pašiem gan nav nācies necopējamā līmenī makšķerēt, bet no citu kolēģu pieredzes arī vajag mācīties. Noskatītajā pastaigu upē sola pamatīgus nokrišņus, un, lai arī piekrītu teicienam, ka apģērbs var izglābt, tomēr nevar būt nekāda kaifa nedēļu slapjumā dzīvot.