Tātad jau ir divi plusi – izturība un zivij draudzīgs.

Sākšu ar to, ka viss šeit rakstītais ir balstīts manā praksē un pieredzē lašveidīgo makšķerēšanā. Mana pieredze šo zivju ķeršanā nav pat tuvu tādiem grandiem kā Uģis Circenis vai Gunārs Ķirsons. Es tāpat kā jebkurš copmanis kaut ko no tā esmu dzirdējis, un tajā brīdī tā šķiet super ideja, bet, pārbaudot jebkuru ieteikumu dzīvē, lielākā daļa no tiem tomēr neizrādās noderīgi konkrēti man.

Runājot par vienžubura āķiem lašveidīgo plēsēju ķeršanā jeb assist hooks, mani šī tēma “paķēra”, tiklīdz par tiem uzzināju. Šobrīd man nav neviena lašveidīgo mānekļa, kas nebūtu aprīkots ar assist āķiem, dažiem vobleriem esmu atstājis vidējo trijžubura āķi, dažiem abi āķi ir assist, bet šūpiņiem gan visiem izmantoju tikai un vienīgi assist āķus! Ļoti iespējams, ka lielā pārliecība man radās, jo jau pirmajā reizē, kad izmantoju šos āķus, tie nostrādāja izcili – copēju Gaujā sev pazīstamā vietā, un tur zem ūdens ir nogāzies koks ar visām saknēm, principā tieši tajā vietā vienmēr stāv zivis. Es to zinu, bet struktūra tur ir tik sarežģīta, ka liela iespējamība ir copes vietā atstāt mānekli. Esmu tur atstājis ļoti daudz mānekļu, bet tajā reizē, kad pirmo reizi izmantoju assist āķus, nenorāvu neko, jo bija pārliecība, ka viens žuburis būs ar divreiz mazāku iespēju ieķerties, un tieši tā tas arī bija. Toties uz bildēšanos dabūju trīs skaistus taimiņus jeb, kā tagad moderni teikt, jūras foreles.

Protams, ilgtermiņā tas tā nestrādā, ieķeras arī assist hooks, bet nenoliedzami daudz retāk par trijžuburiem, taču, ja assist hooks ieķeras kādā “ķērājā”, kas nav izkustināms, diezgan droši var atvadīties no mānekļa.