"Dambīšu" tvēriens lauksaimniecības un guļbūvju biznesā

Rožkalnu pagasta zemnieku saimniecība "Dambīši", darbojoties ar bioloģiskajām metodēm, izveidojusi Latvijā vislielāko cūku ganāmpulku, kur audzē mūsu valstī maz izplatītās un vienlaikus pieprasītās Mangalicas šķirnes cūkas. Saimniecība vienlaikus attīsta gaļas liellopu audzēšanu, graudkopību un putnkopību, kā arī dažādu guļbūvju būvniecību, ar ko saimnieks Atis Jaudzems sāka uzņēmējdarbību pirms 20 gadiem.

Kāpēc "Dambīši" izvēlējās darboties ar bioloģiskajām metodēm?

A. Jaudzems: Bioloģiskais ražotājs salīdzinājumā ar integrēto audzētāju nav tik daudz atkarīgs no dažādiem ārējiem nosacījumiem, tostarp pārdevējiem. Piemēram, no minerālmēsliem, kas pērn maksāja 1000 eiro par tonnu. Jā, darbojoties ar bioloģiskajām metodēm, kuļam zemākas ražas nekā integrētie audzētāji. Mēs no labajiem laukiem nokuļam vairāk nekā četras tonnas kviešu. Protams, ja liek minerālmēslus, ražas ir daudz lielākas, tomēr – cik daudz naudas un darba ir jāiegulda mēslošanai un augu aizsardzības līdzekļiem!

Vispirms sākām darboties ar graudiem. Lai izaudzētu ražu, augkopības kultūrās ir daudz jāiegulda. Bija daudz aizaugušu zemju, ko attīrījām no krūmiem. Tas prasa lielus naudas izdevumus. Tad ņēmām lopus. Kad aizaugušajās zemēs sākām laist liellopus, tie zemi attīrīja, atbrīvoja no krūmu apauguma. Gribot negribot lopi bija jātur tāpēc, lai nepieaug krūmi un atvases. Pa šiem gadiem lauki ir iekopti. 

Visticamāk, augkopības un lopkopības virzienu attiecība saimniecībā arī turpmāk būs viens pret vienu. Abas nozares viena otru papildina. No graudiem iegūstam salmus, un ir pakaiši lopiem. Ar kūtsmēsliem mēslojam laukus. Ir mazāk auglīgās zemes, kurās nesējam – tajās ganām lopus.

Es darbojos ar vecajām metodēm. Zemi aru. 

Agrāk piens un speķis nebija kaitīgs. Tagad ir. Veselības aprūpē ir arī neizskaidrojama vajadzība pēc dažādām operācijām. Secinu, ka pārtikas produkti nav labi.

Tomēr sākums uzņēmējdarbībai pirms 20 gadiem bija guļbūvju ražošana, ko turpinām arī patlaban.

Tātad jūsu nozares ir graudkopība, lopkopība, putnkopība un vēl guļbūvju bizness. Lauksaimniecības datu centrs redakcijai ziņoja, ka šāgada sākumā "Dambīšos" bija Latvijā vislielākais bioloģisko cūku ganāmpulks. Kā attīstāt cūku audzēšanu, kas šobrīd sāk nedaudz atgūties pēc vairāku gadu krīzes?

E. Jaudzema: Mums ir Mangalicas jeb tā saukto ungāru cūku ganāmpulks. Ir pelēkās jeb baltās, oranžās un melnās Mangalicas šķirnes cūkas. Mūsu ganāmpulkā ir pelēkās. Agrāk Madonas pusē īstenoja Mangalicas šķirnes cūku projektu. Šīs šķirnes cūkas bija iepirktas no citām valstīm, tomēr bizness saimniekiem neizdevās. Portālā ss.com ieraudzījām pārdošanas piedāvājumu, šķita interesanti, ka cūkas var būt pūkainas. Puspajokam teicu vīram, ka mums arī vajadzētu. Nopirkām piecas cūciņas, tostarp divas sivēnmātes, kas gaidīja atnešanos, kuili un vairākus sivēnus. Pirktajai sivēnmātei pirmajā metienā bija astoņi sivēni.

Mangalicas šķirnes cūkas izceļas ar aitām līdzīgu apmatojumu, pieticību un lieliskām gaļas garšas īpašībām.

Foto: Uldis GraudiņšLatvijas Mediji

Mangalicas šķirnes sivēnmātēm dzimst maz sivēnu – parasti seši līdz astoņi. Šīs šķirnes cūkas gatavo migu, meklē, kur rakties. Pārdodam sivēnus, gaļu izmantojam savām vajadzībām. Visu lopbarību izaudzējam paši.

A. J.: Ja būtu viens bizness, piemēram, darbotos vien ar cūkām, saimniecība galus kopā savilkt nevarētu. Man cūkas lielā mērā ir hobijs, mums vienmēr ir svaiga ekoloģiski tīra gaļa. Ģimenē esam gaļēdāji. Cūkām cita starpā baroju skābsienu, mazāk graudu un tā ietaupu barošanas izmaksas. Skābsienā ir āboliņš un auzas. Tās audzējam ar āboliņa pasēju. Auzām neļauju sākt dzeltēt. Kad ir izveidojies auzu pieniņš, pļaujam un liekam skābbarībā. Ja laikā to izdari, tad vasarā var iegūt divus auzu pļāvumus, turklāt auzām otrajā pļāvumā ir arī sadzītas vārpas. 

Nokul graudus rudenī un vēl nogani! Lai āboliņš labi augtu, tas pietiekami daudz ir jāmēslo. Lopbarībai no auzām un āboliņa ir ļoti augsta kvalitāte. Ir ļoti liels ieguvums – viena ar bioloģiskajām metodēm audzēta graudu tonna maksā 360 eiro, bet viens skābbarības ritulis? Satin to, arī būs vienu tonnu smags. Ja liks silē graudus un skābbarību, cūkas pirmo ēdīs skābbarību.

Āboliņa sēklu maisījumu daudzus gadus pērkam Talsu pusē. Skābsiens, graudi, ūdens, kartupeļi – tā ir mūsu cūku ganāmpulka lopbarība. Kartupeļus, tostarp arī pašu patēriņam, pērn audzējām gandrīz hektāra platībā. Rudenī cūkām barojam arī ķirbjus un citus dārzeņus. Ja būtu jāpērk bioloģiskā lopbarība, cik maksātu gaļa? Patlaban tā maksā piecus eiro kilogramā.

Mums būtu simtiem cūciņu liels ganāmpulks, ja vien nebūtu Āfrikas cūku mēra.

E. J.: Mangalicas šķirnei ir sulīgāka gaļa nekā citām šķirnēm un krustojumiem, speķis ir viegls, tāpēc pēc ēšanas nerodas smaguma sajūta.

A. J.: Citi teic, ka gaļa viegli kūst mutē un tai nav šķiedru kā mājas cūkai. Mangalicas šķirnei gaļa ir mazāk sīksta salīdzinājumā ar tradicionālo mājas cūkgaļu.

Kādas graudu kultūras esat izvēlējušies?

Pērn rudenī aptuveni 70 ha platībā sējām rudzu šķirni 'Kaupo'. Sējām šo kultūru tāpēc, ka rudzi ir mazāk prasīgi nekā citas graudaugu kultūras. Rudzi labāk aug mīkstā zemē, sasniedz viena metra augstumu, tātad pāraug un nomāc nezāles. Salīdzinājumam – kvieši aug aptuveni 50–70 cm augstumā. Mēslojumu rudziem arī vajag mazāk nekā citām kultūrām.

Rudzu sēklu pirkām Bauskas pusē. Nesen kādā seminārā stāstīja, ka, slēdzot līgumu ar maizes ražotāju, par 'Kaupo' šķirnes audzēšanu varēs saņemt papildu atbalstu. Zvanīju daudziem maizes ražotājiem, visi teica, ka viņiem rudzu pietiek. Nevienam 'Kaupo' šķirni nevajag, visi jau ir noslēguši piegādes līgumus. Nezinu, kas šādu politiku izveidoja.

Rudzus, iespējams, pārdosim Jēkabpils vai Daugavpils graudu pieņemšanas punktos. Lai gan šīs kultūras cena ir par aptuveni 15 eiro mazāka nekā kviešiem, tomēr ir garantija, ka labāk izaugs un lauks neaizaugs ar nezālēm.

Vasaras kviešus šogad pirmo reizi nesēsim. Pēdējie trīs gadi vasarājiem, īpaši kviešiem, bija ļoti nelabvēlīgi. Iespējams, mēs tiem nepietiekami devām mēslojumu. 

Lēmām, ka spiedīsim uz ziemas kviešiem un rudziem, kā arī uz auzām. Par tām "Dobeles dzirnavnieks" maksā vairāk nekā 400 eiro par tonnu.

 Labākās auzas pārdosim auzu pārslu ražošanai, nestandarta produktu ar mazāku tilpummasu barosim cūciņām. Mūs šīs kultūras pārdošana neuztrauc. Man nav kā citiem saimniekiem, kas nopērk minerālmēslus un rudenī par tiem norēķinās ar daļu ražas. Varu graudus salikt torņos un gaidīt pircēju kaut pusgadu. Torņu ietilpība ir 160 tonnu, auzām – 150 tonnas. Ir arī sausā glabātava, kur graudus var glabāt bigmaisos. Auzas šajā sezonā sēsim līdz 50 ha lielā platībā.

Vidējā raža visām graudaugu kultūrām ir 2,5 t/ha. Labākajos laukos kūlām vairāk nekā četras tonnas, sliktākajos laukos ražība bija 1,7 t/ha. Ja nav jāpērk minerālmēsli un saņem subsīdijas, parasti smejos – mandarīniem Ziemassvētkos, tad dievu mežā nevar dzīt.

Pērn visu graudu ražu pārdevām putnkopim, kas ar bioloģiskajām metodēm ražo vistas gaļu. Saņēmām 360 eiro par tonnu. Graudus pakojam vienas tonnas tilpuma bigmaisos. Nākamajā dienā pēc piegādes nauda ir kontā.

Kas kuļ izaudzēto ražu?

Mums ir ražīgs Claas kombains. Žāvēšanas un transporta izmaksas ir ļoti lielas, tās sadārdzina ražošanu, tāpēc cenšamies no tām izvairīties. Ja pareizi saimnieko – no jūlija beigām līdz septembra vidum pietiek laika kulšanas darbu veikšanai. Var visu paveikt bez steigas un bez stresa.

Šajā gadā graudus audzēsim aptuveni 120 ha platībā. Ziemāji ir aptuveni 70 ha platībā, vasarājus audzēsim 50 ha platībā. Ar graudiem ir mazāk darba, pie lopiem esi visu laiku piesiets.

Ziemāji šogad, iespējams, nebūs tik labi kā pērn. Patlaban ir redzams, ka vairāki lauki ir kļuvuši brūni. Zeme nebija sasalusi, uznāca sniegs, aukstums un atkusnis, tāpēc rudzi, visticamāk, ir cietuši.

Saimnieki, kuri darbojas ar bioloģiskajām metodēm, teic, ka pērk dārgu mēslojumu lauku mēslošanai.

Mums pietiek savu kūtsmēslu. Nereti notiek arī darījumi, ka viens saimnieks otram pārdod kūtsmēslus. Bioloģiskajiem ražotājiem atbalsta saņemšanai vajag vismaz 250 eiro/ha lielus naudas ienākumus. Tie, kuri nespēj nosaukto naudas summu iegūt, cenšas šo nosacījumu apiet ar kūtsmēslu pārdošanu, kas dod naudas ienākumu. Šādus darboņos vajadzētu bargi sodīt. Kurš zemnieks laukos ir tik bagāts, lai pirktu kūtsmēslus? Cik maksā transports, kūtsmēsli un viss pārējais!

Teicāt, ka gaļas liellopu audzēšana pēc graudkopības kļuva par nepieciešamību. Kādas šķirnes ganāmpulku veidojat?

Gaļas liellopu ganāmpulkā patlaban ir aptuveni 120 gaļas liellopu, tostarp 70% ir Herefordas šķirnes dzīvnieki, pārējie ir Šarolē šķirnes un krustojumu dzīvnieki. Pirms pieciem gadiem mums bija arī Angusa šķirnes liellopi. Lēmām sākt darboties ar Herefordas šķirni, jo šīs šķirnes lopiem ir augstāka cena un pēc tiem ir lielāks pieprasījums. Šarolē šķirnes teļi maksāja 3 eiro par dzīvsvara kilogramu, Angusi – 2,20 eiro. Uz vienu pārdoto dzīvnieku ir 250 eiro liela starpība. Ja nodod 50 dzīvnieku, ir liela naudas summa.

Saimnieks ar 'Herefordas'šķirnes liellopu audzēšanu nodarbojas tāpēc, ka šie liellopi ir neizvēlīgi ēšanā, iztīra laukus no krūmiem, kā arī tiem ir labs dzīvsvara pieaugums.

Foto: Uldis GraudiņšLatvijas Mediji

Herefordas šķirne man patīk tāpēc, ka šīs šķirnes dzīvnieki salīdzinājumā ar citām šķirnēm ir mazāk izvēlīgi ēšanā, iztīra laukus un mežus no krūmiem, tiem ir labs dzīvsvara pieaugums. Šarolē šķirnei, protams, arī ir labs dzīvsvara pieaugums, tomēr šī šķirne ir cimperlīgāka un ar to ir grūtāk darboties. Kad Šarolē gotiņai piedzimst teļš, tas pirmās dzīves dienas ir lēns, bet herefords gandrīz uzreiz skrien mežā. Šarolē ātrāk nobarojas, ir lielāks dzīvsvara pieaugums. Man patīk herefordu pieticība un patstāvība – tiem atnešanās laikā palīdzību nevajag.

Kāds ir gaļas liellopu audzēšanas biznesa modelis? Kur nonāk izaudzētie dzīvnieki?

Pārdodam visus līdz 250–300 kilogramiem nobarotos dzīvniekus, tie ir sešus līdz 12 mēnešus veci teļi, Liellopu izsoļu namam. Patlaban par labiem gaļas bullīšiem ar visu PVN maksā vairāk nekā 1000 eiro. Teles ir lētākas. Man pašam ir savs transports, paši vedam dzīvniekus uz Neretu.

Gaļas liellopus ziemā barojam ar sienu un skābsienu, buļļus piebarojam ar miltiem. Vasarā laižam ganībās, neturam novietnē nobarošanai. Ap māju ir ganības aptuveni 40 ha platībā. Ziemas aplokā pie novietnes laižam aptuveni oktobra vidū. Dzīvniekiem visu laiku ir pieejams ūdens, minerālvielas.

Pavasarī dzīvniekus šķirojam, atlasām pārdodamos teļus. Pērn bullīšiem nebija tik laba cena kā šogad, kad saņemam vismaz trīs eiro par dzīvsvara kilogramu.

Vai plānojat teļu atnešanos?

Atnešanos neplānojam. Ja sāksim to darīt, būs tukšās govis. Labāk, lai dzimst, kā pašām sanāk. "Dambīšos" visvairāk teļu dzimst no decembra līdz vasaras vidum.

Ganāmpulkā ir viens Herefordas šķirnes un viens Šarolē šķirnes bullis. Herefordu ņēmām no Cēsīm, Šarolē no Tukuma. Buļļi ganāmpulkā ir aptuveni piecus gadus. Mēs parasti pērkam jaunu bulli, kas pirmo reizi sāk darboties mūsu ganāmpulkā. Jauns bullis maksā aptuveni 2500 eiro.

Pie gaļas lopiem ir jāpiestrādā. Ir jāievēro labturības prasības, jātīra kūts un jākaisa pakaiši. Barotavas ir jāierīko pareizās vietās.

"Dambīšos" ir vēl viens darbības virziens – putnkopība.

To sāka dēls Elvis, viņš šobrīd Višķos mācās Latgales industriālajā tehnikumā. Patlaban ar putniem darbojas mana sieva Evita un meita Ance, kura šogad beigs Vārkavas pamatskolu.

E. J.: Putnkopība mums ir hobijs un bērniem nodarbe dzīves pieredzes gūšanai. Dēls pirms vairākiem gadiem sāka ar vistām Lauku festivālā Birzgalē. Pirmajā gadā aizbraucām apskatīties, kas notiek. Otrajā gadā kaut ko pirkām, pērn paši piedalījāmies ar savām šķirnes vistiņām un baložiem. Elvis patlaban darbojas ar tehniku, un tas ir daudz labāk nekā laika pavadīšana pie datora un datorspēļu spēlēšana.

"Dambīšos" ir 11 šķirņu vistas.

Foto: Uldis GraudiņšLatvijas Mediji

Man un Evitai katrai patlaban ir vairāk nekā 50 vistiņu. Ziemas un pavasara periodā putnu ir mazāk. Mums ir arī zosis. Grūdienu putnkopības izaugsmei deva kovida pandēmija, kad daudzi cilvēki sāka dzīvot laukos un darboties ar vistiņām, kuras vasarā var barot un rudenī nokaut. Iesācējs nevar uzreiz darboties ar cūkām vai govīm! Tagad moderna ir vistu mājiņu ar vistām noma vasaras periodā. Meitai vairāk ir vistu punduršķirnes. Šodien atkal liksim inkubatorā vakar no Lietuvas pakomātā saņemtās olas.

No katras šķirnes ir gailītis un divas trīs vistiņas. Olas ir pašpatēriņam, draugiem un radiem. Ar putniem darbojamies, lai gūtu prieku, tas ir hobijs. Mēs putnus barojam ar saviem bioloģiskajiem graudiem, barojam arī runkuļus un vārītus kartupeļus. Putnu ēdienkartē ir arī dārzeņi, kāposti, āboli un ķirbji.

Sava tiesa tiek vanagam – vakar vienu vistiņu aiznesa, un arī lapsai. Robis, viens no mūsu suņiem, uzmana putnus no plēsējiem un nesen kūtī noķēra sesku. Sava tiesa dabai ir jādod, ar to ir jārēķinās, ja vēlas vistas turēt brīvos apstākļos. Lai tās pastaigājas, parušinās, tārpiņus un zālīti atrod. Patlaban kaimiņvalstī Igaunijā ir atklāta putnu gripa, tāpēc putnus barojam un dzirdinām tikai novietnē.

Ance: Pērn olas pasūtījām Vācijā, Itālijā, Lietuvā un Igaunijā. Tās saņemu pakomātā. Pavisam mums ir 11 dažādu, tostarp arī reti sastopamu, šķirņu vistas. Katra šķirne dzīvo savā aplokā. Vasarā turam arī paipalas un fazānus.

A. J.: Mūsu paipalu cālīšus ļoti augstu vērtē un pieprasa Rīgas zooloģiskajā dārzā, kur pērn vienā reizē aizvedām divus simtus cālīšu. Tos izmanto kā barību plēsīgajiem putniem un čūskām.

Kāda ir vistiņu audzēšanas tehnoloģija?

Ance: Olai vienu dienu pēc saņemšanas ļauj atpūsties. Tad liek inkubatorā, kur uzstāda 37,7 grādu temperatūru un 53% mitrumu. 18. dienā olas ir jāņem ārā no groziņa, temperatūra ir jāmaina uz 37,2 grādiem un jāliek 70% liels mitruma rādītājs.

Cālīši dzīvo brūderos - apsildāmos būros, kur apstākļus regulē datorprogramma.

Foto: Uldis GraudiņšLatvijas Mediji

E. J.: Ance ir atbildīga par parametru ievērošanu, rādītāju regulēšana notiek automātiski.

Ance: Inkubatorā ir vieta 120 vistu olām. Man ir pundurvistas, tāpēc var likt vairāk olu. Cāļi dzīvo brūderos – īpašos apsildāmos būros ar gaismu un ūdeni.

E. J.: Inkubatorus pērkam inkubatori.lv. Vispirms mums bija mazais ar roku grozāmais inkubators "Cimuka". Lai redzētu, kā viss notiek, un mācītos. Bērniem putnkopība interesēja. Brūderī ir sildlampa jeb cāļu mamma. Pirms diviem gadiem nopirkām profesionālo inkubatoru un brūderi. Tas atvieglo darbu, procesi notiek automātiski, paletes arī izmazgā.

Vai vistiņas slimo?

Ja dažkārt šķauda, ir bioloģiskais līdzeklis ārstēšanai vai arī gatavo ķiploku ūdeni. Stresa noņemšanai vistām lieto ābolu etiķi. Pērn vasarā puķu dobju maliņās sastādīju samtenes. Arī apdobītēs. Kādu stundiņu putnus laižam pastaigā. Kad atgriezos, samteņu vairs nebija. Tās vistām garšoja. Veterinārārste teica, ka ar samtenēm vistas sevi attārpojušas.

Ance ir iestājusies Lietuvas Putnu audzētāju biedrībā. Lai piedalītos izstādē, katrai vistai no šīs biedrības sūta šķirnes gredzenus. Latvijā nav šādas biedrības, putnkopībā nav tik sakārtota likumdošana. Patlaban Tautas putnkopju biedrība diezgan aktīvi sāk darboties. Mēs vēl neesam tajā iestājušies. Putnkopībā ir stingri jāievēro biodrošības pasākumi bīstamās putnu gripas dēļ. Putniem nedrīkst būt kontaktu ar savvaļas putniem.

Kāda bija kara un pandēmijas ietekme uz saimniecisko darbību?

A. J.: Pirms kara, kad guļbūve maksāja 10 000 eiro, daudzi brauca pie mums un solīja maksāt būtiski vairāk, ja vien pircējam māju būvēsim pirmajam. Visi bija pārliecināti, ka algas augs kā sēnes mežā un notiks izaugsme. Karš un pandēmija visu salika pa vietām. Redzējām, kā pandēmijas laikā izpirka lauku īpašumus, cilvēki gribēja savu pleķīti zemes, kur patverties. Tāpēc arī mūsu lapenes pērk uz urrā.

Vai īstenojat ES atbalsta projektus?

Neesmu īsti iedziļinājies ES naudas piesaistē. Nav man intereses aizņemties simtus tūkstošu eiro projektu īstenošanai. Pērku lietotu tehniku, to, ko varu atļauties. Man arī nepatīk, ka piecus gadus pēc ES projekta īstenošanas ir jāsasniedz konkrēti rādītāji. Var notikt daudz kas. Pēc pieciem gadiem tehniku pārdod, tā tāda naudas šķērdēšana. Pēc projektiem pirktā tehnika ir dārgāka, nedrīkst piecus gadus to pārdot. Tāpat tehniku nevar par savu naudu uzreiz nopirkt, jāaizņemas bankā. 

Esmu apmierināts ar darbošanos lauksaimniecībā un būvniecībā. Varu būt ik dienu mājās, tā ir liela priekšrocība. Nav jāmeklē darbs citās valstīs. Ziemā un rudenī ir brīvāk, pats esi sev noteicējs.

Vai būtu iespējams darboties un attīstīties bez subsīdijām?

Ja nemaksātu subsīdijas, tad, ierēķinot ikdienas izmaksas, darbotos pa nullēm. No lauksaimnieciskās ražošanas gūstam nelielu peļņa. Subsīdijas ļauj veikt arī kādu lielāku pirkumu, rēķināties ar papildu naudu.

Kā vērtējat valsts lauksaimniecības politiku?

Kāda politika? Piena ražotājiem ir īsta politika! Kāpēc viņi brīdina par streikiem? Ne "Preiļu sieram", ne arī Rīgas piena kombinātam nebūs darba, ja nebūs piena ražotāju. Tāpēc šajā nozarē viss tik ātri notiek. 

Kāpēc liellopu vai buļļu audzētāji nevar attīstīties? Tāpēc ka visi pircēji dzīvniekus ved uz Turciju un citām valstīm. Ja Latvijā būtu pārstrādātāji, tad arī, visticamāk, būtu pieprasījums un laba cena. 

Politika visur lien iekšā. Redzu, cik apkārt daudz ir netaisnības, man tas uzdzen dusmas un negribēšanu iesaistīties. Nepatīk, ka cilvēkus, kuri nozog simtus, sēdina cietumā, bet tos, kuri pazaudē miljonus, nesoda, pat nemeklē vainīgos. Ja man darbnīcā kaut kas pazustu vai būtu nepareizi uzrakstīta pavadzīme, es jau nākamajā dienā atbildīgo būtu atlaidis no darba!

Man nepatīk arī, ka no šā gada nopļauto zāli nevajag savākt. Kāda tad jēga no atbalsta par zemes uzturēšanu kārtībā? Vajadzētu atbalstīt ražotājus, kas kaut ko audzē, nevis dīvāna zemniekus, kuri nolīgst pakalpojuma sniedzēju un rudenī gaida subsīdijas, pat nesavācot pļāvumu. Nedrīkst būt, ka saimnieks, kurš darbojas ar bioloģiskajām metodēm, saņem tiešmaksājumus vien par pļavas nopļaušanu. Tas ir ļoti nepareizi.

Daudzus gadus darbojoties ar guļbūvēm, esat guvis labu reputāciju un atpazīstamību. Vai esat vērtējis iespēju specializēties būvniecībā un aiziet no lauksaimniecības?

Vēl pirms desmit gadiem es šādu iespēju vērtēju. Tolaik "Dambīšiem" lauksaimniecība bija papildu bizness. 

A.Jaudzems biznesu sāka ar guļbūvju darināšanu un uzstādīšanu, kas aizvien ieņem svarīgu vietu saimniecības naudas plūsmā.

Foto: Uldis GraudiņšLatvijas Mediji

Latvijā un arī citās Eiropas valstīs aizvien grūtāk ir atrast apzinīgus darbiniekus. Tomēr graudi augs vienmēr, buļļi un cūkas arī augs. Iespējams, es varēšu mazāk skriet pa pasauli ar guļbūvēm un būs vairāk laika nodarboties ar lauksaimniecību. Ko pats izdarīšu, to nopelnīšu. Nebūs nevienam jāprasa palīdzība. Jāņem vērā, ka pieprasījums būvniecībā mainās. Daudzi cilvēki ir aizņēmušies naudu, un, iespējams, nākotnē šajā nozarē tik straujas izaugsmes kā agrāk vairs nebūs.

Kā esat iecerējuši tālāk attīstīt saimniecību?

Par nākotni esam optimisti. Saimniecību paplašināsim. Ja būs vairāk zemes, būs vairāk lopu. Guļbūvju būvniecībai darbinieku pietiek. Patlaban visus darbus paveic mūsu ģimene un divi darbinieki. Visi ir daudzprofila speciālisti. Dēls Elvis pēc gada būs beidzis lauksaimniecības skolu. Ceru, varēsim viņa draugus pēc tehnikuma beigšanas ieinteresēt darboties mūsu saimniecībā. Šiem puišiem būs iemaņas darbā ar tehniku un arī zināšanas. 30–50 km attālums līdz dzīves vietai patlaban nav nekas.

Iespējams "Dambīšus" dalīsim divās saimniecībās, viena darbosies ar graudu audzēšanu, otra – ar lopkopību.

Es pirms 20 gadiem sāku no nulles – tolaik nebija ne fermas, ne arī ceļu. Esmu saimniecības izaugsmē ieguldījis daudzus tūkstošus eiro. Ja būtu ar kaut ko gatavu sācis, iespējams, buļļus nebūtu audzējis. Patlaban saprotu, ar ko varu un ar ko nevaru pelnīt. Tā cīnāmies un cīnīsimies.

Uzziņa

Rožkalnu pagasta zemnieku saimniecība "Dambīši":

• dibināšanas gads – 2003.;
• specializācija – augkopība, lopkopība, būvniecība un putnkopība;
• zeme – 200 ha, no tiem 30 ha nomā;
• darbinieki – divi (darbojas arī visi ģimenes locekļi);
• dalība NVO – nav;
• tehnikas parks – Claas kombains, 250 ZS un 140 ZS Claas traktori, divi Belarus, lopbarības gatavošanas un augsnes apstrādes tehnika, busi, kravas mašīna, liellopu pārvadājamā tehnika.