Piena lopkopības bizness Zemgalē

Sesavas pagasta zemnieku saimniecības "Rudeņi" saimnieks Toms Knope teic, ka viņa saimniecība ir pierādījusi varēšanu ar piena lopkopību ienesīgi darboties arī Zemgalē. ZS "Rudeņi" vienlaikus nodarbojas arī ar augkopību, kas mazina lopbarības sagādes riskus. Intervija ar Tomu Knopi notika pāris nedēļu pēc būtiskā piena iepirkuma cenas krituma, kas nopietni satraucis visus piensaimniekus.

Vai straujais piena iepirkuma cenas kritums ietekmēja saimniecības darbību?

Mēs patlaban īstenojam fermas modernizācijas un paplašināšanas projektu, tāpēc ziņa par cenas būtisku samazināšanu pirmajā brīdī satrauca. Veicām aprēķinus, lai noteiktu, vai ir jāievieš taupības pasākumi. Tos īstenosim, ja cena tuvosies 39 centiem. Visticamāk, mainīsim lopbarības devas. Taupīt elektroenerģiju daudz nav iespējams. Lopbarībai ir vislielākais izmaksu īpatsvars pašizmaksā, tā ir vienīgā pozīcija, kur piena lopkopībā patlaban var taupīt. 

Tā kā daudzas izejvielas ražojam paši, mums ir mazliet vieglāk tikt galā ar taupības izaicinājumu. Ja "Rudeņi" būtu specializēta lopkopības saimniecība un būtu jāpērk graudi, nezinu, kā mēs darbotos. Pirkto izejvielu sadārdzinājums sākās pēc kara sākuma pērn februārī, patlaban mūsu saimniecībai tas ir aptuveni 33%. Izejvielu cenas šobrīd neuzrāda krituma pazīmes. Iepērkamajā lopbarībā lielāko daļu veido minerālpiedevas, soja un rapši. 

Pirms kara soja maksāja 350–400 eiro/t, tolaik tā šķita augsta cena. Patlaban cena ir 550–620 eiro/t. Nenormāls cenas lēciens! Rapšu raušiem bijām pieraduši pie aptuveni 250 eiro/t cenas pirms kara, patlaban laba cena ir 370 eiro/t. Rapšu raušu cenai bija kāpumi un kritumi, pirms jaunās ražas to cena sasniedza 450 eiro/t. Šādi cenas lēcieni liek ķerties pie pārrēķina. Pēdējos gadus rupjās lopbarības (zāles un kukurūzas) ražību būtiski ietekmē dabas apstākļi. 

Daudz iesēt nav māksla, ne vienmēr ir viegli pārdot lopbarības pārprodukciju. Pieredze rāda, ka zāli barības devā var likt vairāk, tādējādi samazinot piena pašizmaksu.

Kam "Rudeņi "pārdod pienu?

Pārdodam SIA "Piena partneri" – vienam no Latvijas vislielākajiem piena pircējiem. Mūsu pienu ved uz Lietuvu, kur ir spēcīga un attīstīta piena pārstrāde. Latvijā šī nozare ir ļoti vāja un neefektīva. 

Lietuvā viena rūpnīca pārstrādā tikpat daudz piena, cik četri Latvijas lielākie uzņēmumi kopā. Ja vēlamies, lai piens paliek Latvijā, pārstrādes nozarei ir jāmainās. 

Nav bijis laika iedziļināties globālajos procesos, tomēr man ir radies iespaids par lobija un politikas ietekmi uz piena cenu. Kur ir politika, tur lietiņas ir netīras. 

Piena pakas plaukta cena veikalā dalās trīs vienādās daļās – ražotāja, pārstrādes uzņēmuma un veikala daļa. Vai tiešām tā ir jābūt? Iespējams, neesmu objektīvs. Kur ir līdzsvars? Ir jābūt agresīvākiem, mēs neesam vienoti arī Eiropā. Platību maksājumus vajag izlīdzināt, kas jau sen bija solīts. Krīzēs visi nosacījumi saliekas kopā. 

Mūsu saimniecībai piena lopkopībā šī ir jau ceturtā smagā situācija. Līdz šim paveicās – izdzīvojām.

Kāds patlaban ir vidējais izslaukums no govs?

Vairāk nekā 12 000 kg no govs. Salīdzinājumam – kad vecāki deviņdesmitajos gados privatizēja fermu ar 50 slaucamajām govīm, vidējais izslaukums bija 3000–3500 kg. Tātad – četras reizes mazāks. Piena kvalitātes rādītāji ir šādi: tauku daudzums 3,9%, olbaltumvielas 3,3%. 

Saņemam piemaksas par augstāku nekā bāzes rādītājs tauku un olbaltumvielu daudzumu. Izslaukums ir pieklājīgs. Patlaban neredzu vajadzību koncentrēties uz tā celšanu. Protams, visu laiku ir jāmonitorē izmaksas. Vidēji govis pienu dod aptuveni četras laktācijas. Veselība dzīvniekiem ir laba. Sadarbojamies ar SIA "Vidzemes veterinārais serviss", kas piegādā bioproduktu.

"Rudeņos" govis slauc trīsreiz dienā. 'GEA' slaukšanas karuselī vieta 20 gotiņām.

Foto: Anda KrauzeLatvijas Mediji

Mums ir GEA slaukšanas karuselis ar 20 slaukšanas vietām. Slaukšana notiek trīs reizes dienā. Gotiņām ir labāka veselība, ja ir trīs slaukšanas reizes. Mēs daudz esam sasnieguši, tostarp gan ar izslaukumu, gan arī ar zālāju ražību. Audzējam galvenokārt lucernas maisījumu un vācam vidēji 32 t/ha. Šajā gadā kardināli mainīsim sējumu un zālāju struktūru. Esam sapratuši – ja izaudzēsim vairāk sava zālāja, samazināsim izmaksas.

Kāda saimniecībā ir sējumu struktūra?

Struktūra ir aptuveni šāda: mieži 100–150 ha, rapši 120 ha, kvieši 150 ha, kukurūza aptuveni 100 ha. Kultivētos zālājus parasti audzējām 100 ha, patlaban būs 150 ha. 

Esmu ar skaitļiem pierādījis, ka Zemgalē var ļoti labi nodarboties ar piena lopkopību. 

Ja mēs atrastos ar savu ganāmpulku kādā citā Latvijas vēsturiskajā novadā, zālājus vajadzētu audzēt vismaz 300 ha platībā, jo Zemgales ražību citviet nevar sasniegt. Darbojamies ar Brandenburg zālājiem, strādājam arī ar vietējiem sēklu audzētājiem, viņu maisījumi kvalitātes un ražības ziņā ir līdzvērtīgi. 

Saimniecībā audzētās kukurūzas vālītes, ko skābē nemainīgas kvalitātes nodrošināšanai.

Foto: Anda KrauzeLatvijas Mediji

Izbarojamās lopbarības maisījumā zāles skābbarībai pievienojam kukurūzas skābbarību, drabiņas un spēkbarības maisījumu, kurā ietilpst sojas rauši, rapšu spraukumi, pašražotie miežu milti, sāls, krīts un minerālpiedevas. To paši gatavojam saimniecībā.

Mums ir daudz draugu saimnieku vidū, no kuriem daudz ko mācāmies, lai būtu efektīvāki un strādātu gudri. Esam eksperimentējuši arī ar galegu. Izmēģinājām  trīs gadus piecu hektāru platībā un beigās izarām, jo neizdevās pietiekami labi ieaudzēt. Mēģināju vēl reizi, un atkal neizdevās. Izmēģinājām arī stiebrzāles. Sapratām, ka tām nav pietiekami laba ražība. Mūsu pusē viens no dārgākajiem resursiem ir zeme, tāpēc vajadzīga augsta ražība.

Mūspusē nav arī aktīva zemes tirgus, zemi nomai gan piedāvā, bet ir ļoti sīva konkurence. Nomas maksa ir vairāk nekā 200 eiro/ha. Nomas līgumus slēdzam aptuveni uz pieciem gadiem. Mēģinu saimniekus iedrošināt slēgt līgumu uz ilgāku termiņu. 

Protams, mums ir svarīgi mūsu darbības principi, tas ir, godīga saimniekošana. Zemes nomā tas nozīmē – ja, piemēram, līgums ir noslēgts 2015. gadā un 2018. gadā notiek nomas cenu lēciens, atsakāmies no līguma un slēdzam jaunu līgumu par lielāku nomas maksu. Mūsu pašu interesēs ir veidot sadarbību ilgtermiņā. Mēs taču šeit vienmēr paliksim saimniekot.

Skābbarības tranšejas ietilpība ir 7000 tonnas.

Foto: Anda KrauzeLatvijas Mediji

Piebildīšu, ka skābbarību liekam tranšejās. Pavisam vieta ir 7000 tonnām skābbarības. Sadarbojamies ar kaimiņu saimniecību ZS "Līgo", kas palīdz sagatavot kukurūzas vālīšu skābbarību. Savukārt ZS "Jāņlejas" izpalīdz ar tehniku, skābējot lopbarībai miežus. Sadarbojamies ar ZS "Ivulla," kas palīdz ar tehniku, kad netiekam paši galā. Cenšamies sadarboties, tā tāda neformāla kooperācija.

Minējāt fermas paplašināšanu. Kādas izmaiņas ir iecerētas?

Fermu paplašinām ar ES fondu atbalstu. Patlaban saimniecības slaukšanas korpuss, kas darbojas kopš 2009. gada, sevi ir gandrīz izsmēlis, nolietojies. Pēc pārbūves novietnē būs vieta 416 gotiņām – par 100 vairāk nekā patlaban. 

2009.gadā būvētajai novietnei šogad klāt nāks piebūve, kas ļaus palielināt ganāmpulku par 100 dzīvniekiem.

Foto: Anda KrauzeLatvijas Mediji

Šā gada rudenī būvniecība ir jāpabeidz. Uz jauno piebūvi pārvietosim savā ganāmpulkā audzētās teles. Patlaban novietnē ir dziļās guļvietas, nākotnē liksim matračus, slaukšanas process būs robotizēts. Novietne pēc pārbūves būs par 50 metriem garāka nekā patlaban. Kopējais būves garums pēc pārbūves būs 124 metri. 

Būs sarežģīti paplašināt fermu ar dzīvniekiem, dalīsim to sekcijās. Nenovēršami, dzīvniekiem būvniecības laikā būs stress, tāpēc var pazemināties izslaukums. Projektam salīdzinājumā ar tā sākumposmu diezgan būtiski ir kāpušas izmaksas. "Rudeņi" saņems vien daļu no iespējamā līdzfinansējuma, jo agrāk esam iztērējuši visu plānošanas periodam pieļaujamo ES atbalsta summu. Rēķinājāmies ar to. 

Kā izdodas piena lopkopību apvienot ar graudaugu un rapšu audzēšanu?

Noteikti ir lieli ieguvumi, ja saimniecība nodarbojas gan ar lopkopību, gan arī ar augkopību. Ja pieejamāki būtu cilvēkresursi, mēs attīstītu vēl kādu nozari. 

Mūsu līdzšinējā pieredze ir, ka vienlaikus grūtu laiku graudkopībā un lopkopībā nav. 

2017. un 2018. gadā divus gadus pienu ražojām bez peļņas vai pat ar zaudējumiem un rēķinājām, vai izdevīgāk ir no piena ražot biogāzi. Paskaidrošu, ka biogāzes stacija pie saimniecības nav mūsu īpašums. Tā pārstrādā visus kūtsmēslus, un mēs pretim saņemam digestātu un siltumu. Daļu digestāta mēslojuma pārdodam kaimiņu graudkopības saimniecībām.

Rapsim ļoti patīk organiskais mēslojums. Nevēlos lielīties, bet aizvadītajā sezonā, kad nebija rapšu gads, mēs kūlām 4,6 t/ha lielu ražu ieskaites svarā. Kviešiem vidējā ražība ir aptuveni 7 t/ha. Mums ir arī mālaināki lauki, kur visus rādītājus sausā laikā nospiež lejā.

Izvēlamies aptuveni četras kviešu šķirnes, tomēr 'Skagen' audzējam ik gadu. Vienmēr sējam trīs miežu šķirnes, lai būtu mazāk riska. Ar miežiem ir interesanti – trijās dienās ir jāpaspēj nokult visu ar vienu šķirni apsēto lauku. Miežu šķirne 'Ansis' aug biezi, tā ir agrāk kuļama, bet šķirne 'Airon' ir jākuļ vēlāk. Patlaban mums ir ļoti jaudīgs kombains, tāpēc ir vieglāk kulšanas darbus paveikt īsā laika posmā. Esam apguvuši prasmi labi audzēt vasaras miežus, ir labi rezultāti. Piemēram, Latvijas šķirnei 'Ansis' vidējā ražība pēdējos piecus gadus bija 6,9–7,2 t/ha. 

Ik gadu  izaudzējam 1500 tonnu miežu, 1000 tonnas pašiem vajag, bet atlikušo daudzumu pārdodam. Visus kviešus un rapšus pārdodam "LATRAPS", ar ko strādājam kopš pašiem kooperatīva pirmsākumiem. Vedam kūlumu uzreiz no lauka uz Eleju.

Sējam arī 3–7 kukurūzas šķirnes – lai viena kompensētu otru un tā mazinātu ražas risku. Nevaram paredzēt, kādi dabas apstākļi būs vasarā. Ar šķirnēm ir tā, ka ne vienmēr to solītās īpašības patiešām arī atbilst īstenībai. Piemēram, ir solīta agrīna šķirne, tomēr ne vienmēr tā ir. Ja būs liels ražas potenciāls, šķirne būs vēlīnāka.

Pastāstiet par mēslojuma devām un mēslošanas tehnoloģijām.

Visi lauki galvenokārt atrodas saimniecības tuvumā, tāpēc visur varam uzvest organisko mēslojumu, tādējādi samazinot minerālmēslojuma vajadzību. Tālākais lauks atrodas 11 km attālumā, tajā organisko mēslojumu liekam katru otro gadu. 

Uz vienu hektāru atkarībā no audzējamās kultūras liekam 25–50 t/ha digestāta, kas nāk no biogāzes ražotnes. 

Arī organisko mēslojumu iestrādājot, jābūt precīziem. Piemēram, miežus pārmēslojot, ļoti būtiski ir apdraudēta ražas novākšana. Bija vajadzīgs laiks pareizo mēslojuma normu noteikšanai. 

Veicam augsnes un mēslojuma analīzes, vērtējam vajadzību pēc mēslojuma. Ļoti prasīga pēc organiskā mēslojuma ir kukurūza, par rapšu fenomenālajiem rezultātiem jau teicu. Organisko mēslojumu liekam ik gadu. Lietojam arī minerālmēslus. Šā gada vajadzībām visu vajadzīgo slāpekļa daudzumu esam nopirkuši. Skaitlis ir ievērojams – samaksājām 900 eiro/t. Ceru, ka minerālmēslu cenas kritīsies, nav normāli darboties ar šādām izmaksām. Lai izaudzētu vidēji 8 t/ha lielu kviešu ražu, nepieciešams 170 kg slāpekļa minerālmēslu tīrvielā uz vienu ha.

Kūtsmēslus un sauso digestātu izkliedējam un aparam galvenokārt rudenī. Mums ir biogāzes ražotne, kur pārstrādājam visus kūtsmēslus, toskait šķidros un cietos. Daļa cieto kūtsmēslu neaiziet pārstrādei biogāzes ražotnē, tos kliedējam.

Separēto digestātu var iestrādāt diezgan viegli arī ar minimālo augsnes apstrādi. Tam ir tāda struktūra kā kūdrai, tāpēc varam viegli iestrādāt ar diskiem vai kultivatoru. Ar cietajiem mēsliem tik viegli nesokas, jo būtiski atšķiras mēslojuma struktūra un normas. Vislabākais iestrādes veids ir arkls. Kūtsmēslus mums ir jāuzved 50–60 t/ha, lai kompensētu izneses.

Ar šķidro mēslojumu mums ir diezgan liela pieredze, nu jau desmit gadu. Tos pavasarī iestrādājam vasarājiem, vasarā – zālājiem un rudenī – ziemājiem. Pavasarī un vasarā izmantojam pakalpojumu no "ArAgro". Pavasarī un vasarā iestrāde notiek ar diskiem ar cauruļsistēmu, kas nesablietē lauku. Rudenī iestrāde notiek ar mucām – ar inžektoru. Vidējie rādītāji kūtsmēsliem ir šādi: NPK 2–1.2–1 kg/t, sausais digestāts 7–4–7, šķidrais digestāts 4–2.5–3.

Digestātam ir vēl viena priekšrocība – tikpat kā nav smakas. Būs izaicinājums, kā atrisināt izkliedi, lai papildus varētu saņemt 20 eiro/ha. 

Daudzi saimnieki atzīst – ja būs tik liela birokrātija, interese ieviest zaļos nosacījumus zudīs. Vai tas 20 eiro/ha ieguvums būs tik liels, lai ik ceturksni atskaitītos?

Kāda saimniecībā ir situācija ar darbiniekiem?

"Rudeņi" savā darbībā ievēro vairākus nosacījumus. Pirmajā vietā ir cilvēks, nākamais  ir dzīvnieki, trešais – tiekšanās uz izaugsmi. Tie ir vissvarīgākie un savstarpēji ļoti saistīti balsti. 

Ar darbiniekiem ir kā pa viļņiem – kāds darbinieks izkrīt, kāds nāk vietā. Agrāk, pirms 5–10 gadiem, bija vēl trakāk, patlaban saimniecībā strādā vislabākie puiši un meitenes. Darbinieki pārsvarā ir vietējie cilvēki, viņi ir kļuvuši uzticamāki un atbildīgāki. Vienmēr gan ir vēlēšanās, lai būtu vēl labāk. 

Cilvēkam ļoti svarīgi ir labi pelnīt. Iespēju robežās pārrunājam iespējas celt atalgojumu, veidojam atšķirīgas apmaksas sistēmas. Jau pērn pirms cenu kāpuma cēlām algas. Ir jārūpējas par sakārtotu apkārtējo vidi un jāveido izcili, nevis ciešami darba apstākļi. Mēs šajā virzienā daudz ieguldām, tomēr viss ir saistīts ar ekonomiku. Ir robežas, kuras nevaram pārkāpt.

Šajā gadā pirmo reizi atbalsta saņemšanai ir jāievēro Zaļā kursa nosacījumi. Kā tie ietekmēs saimniecības ierasto darba ritmu?

Jelgavas novads, visticamāk, ir viens no upēm visbagātākajiem Latvijas novadiem. Gandrīz katram laukam piekļaujas upītes un grāvīši. Par buferjoslām – kur būs zālājs, viss kārtībā. Mēs arī līdz šim lauka malas nemēslojām un nelietojam pesticīdus, tomēr augu maiņas nodrošināšanai zāli kādā brīdī izaram un sējam graudu kultūras vai kukurūzu. Tad tās upes malās ieaug nezālēs.

Visvairāk esam norūpējušies par vasaras miežiem, kuru audzēšanā ir labi rezultāti. 

Mieži mums izdodas tāpēc, ka organisko mēslojumu iestrādājam galvenokārt rudenī, kad zemi aram. Bet mūsu reģionā ir atļauts vien 25% liels aruma īpatsvars, un šis nosacījums mums rada problēmas. 

No 650 ha mēs varētu art 160 ha, tomēr mums kukurūzai ir jāatstāj aptuveni 100 ha, jauniesētos zālājus aptuveni 40 ha platībā atjaunojam ik gadu, un mieži – vismaz 120 ha paliek pāri. Nav skaidrs, kāpēc šādu nosacījumu vajadzēja. Mēs esam mēģinājuši pavasarī sastrādāt zemi kukurūzai, atstāt rugājus. Nesanāk, ir ražas kritums. Grūtāk un dārgāk ir nodrošināt labvēlīgus apstākļus, mitrums nepiekļūst sēklai ātri. Tātad miežiem būs aptuveni tas pats. Ziemājus visus iesējām ar augsnes minimālās apstrādes metodi. Un rezultāti ir labi. Pavisam arumu īpatsvars saimniecībā ir aptuveni 40%.

Attiecībā uz antibiotiku mazināšanu par 50% – nezinu, ko vēl varam mazināt. Mēs ar antibiotikām ārstējam ļoti maz, vien visnepieciešamākajās reizēs.

Vēl neesmu pavisam pamatīgi izvērtējis visas ekoshēmas. Visticamāk, šāgada zaļajiem atbalsta nosacījumiem pielāgosimies.

Kā vērtējat pagaidām vēl nekonkrēto prasību par būtisko minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu (AAL) samazinājumu?

Ir tik daudz ekspertu viedokļu bez zinātniskā un bez ekonomiskā pamatojuma! Jāsamazina, tomēr uz kā rēķina? Nav runa par AAL izlietojumu. Mēs lietojam, labi ja 10–15% no AAL, ko izmanto citas ES dalībvalstis. Tomēr gaiteņos runā par visiem vienādu 50% lielu AAL samazinājumu. Bet mums patēriņa īpatsvars ir 15%! Tā nedrīkst rīkoties! Citu ES dalībvalstu saimnieki tādā gadījumā tērēs būtiski vairāk nekā Latvijas saimnieki! Visam ir jāpieiet gudri, saimnieciski un ar pamatojumu.

Latvijas valsts no subsīdijām zinātniskajiem pētījumiem un izmēģinājumiem piešķir, maigi sakot, simboliskas naudas summas. Lauksaimnieku sabiedriskās organizācijas šādam naudas dalījumam līdz šim neiebilda. Rezultāts ir, ka nezinām, cik piemērotas dabas apstākļiem un cik noturīgas pret slimībām ir dažādas šķirnes. Vai "Rudeņi" ir gatavi dažus eiro no platībmaksājumiem piešķirt jauno šķirņu izmēģinājumiem un pētniecībai?

Protams, šāds atbalsts ir vajadzīgs. Mēs arī maksājam autoratlīdzības maksājumu selekcionāriem par pašu ataudzētajām sēklām saimniecības vajadzībām. Nevēlos, lai zinātne darbotos ķeksīša dēļ, pēc principa – var apgūt naudu, gatavojam projektu! 

Ja patiešām šo pētījumu tēmu izvēlē iesaista pašus lauksaimniekus, protams, esmu gatavs šādu ieceri atbalstīt. 

Bez zinātnes atbalsta mēs arī nebūtu dabūjuši un neaudzētu mūsu mīļo Latvijā izveidoto miežu šķirni 'Ansis'. Mēs savulaik bijām uz kādu laiku atteikušies no 'Anša', bet vēlāk atgriezāmies. Ja varam ar šo šķirni izaudzēt 7 t/ha lielu ražu, tad nevajag audzēt ziemas miežus. Pirms gadiem septiņiem kūlām 4–5 t/ha. Āķis ir organiskais mēslojums, izsējas datumi, augsnes sakārtošana. Miežiem ir rudens arums, pavasarī, kad varam, braucam un sējam.

Mūsu miežu audzēšanas tehnoloģija darbojas, ir labas ražas. Šeit pētniekiem ir darbs, atbildot uz jautājumu: kā izdevīgāk darboties – pēc šīs tehnoloģijas un iegūt augstu ražību, divas tonnas plusā, vai izpildīt visādas Zaļā kursa prasības un kult, iespējams, divas tonnas mazāk? Mēs it kā paši varētu pētīt, tomēr kā jauktā tipa saimniecībai nereti nepietiek laika.

Novietnes iekšskats, priekšplānā lopbarības piestūmējs.

Foto: Anda KrauzeLatvijas Mediji

Kā veidojāt saimniecības tehnikas parku?

Saimniecībā galvenokārt ir John Deere zīmola tehnika. Ir arī Claas un Valtra spēkrati, arī viens Belarus traktors. Viena zīmola traktoru liels īpatsvars atvieglo rezerves daļu sagādi. 

Mēs ik gadu izmantojam tehnikas tirgotāja piedāvātās diagnostikas iespējas. Ziemas periodā pasūtām rezerves detaļas visam tehnikas parkam un mainām šaubīgos mezgls, negaidot, kad tie salūzīs. Protams, tehnika un diagnostika kļūst aizvien sarežģītāka. Ir jāaicina apmācīti speciālisti, kas ir ērtāk arī mums. 

Diagnostiku veic autorizēts serviss, viņi norāda, kam mums vajadzētu pievērst uzmanību. Tad ar galveno mehāniķi vērtējam speciālistu sagatavoto labošanai paredzēto detaļu sarakstus. Vispirms savedam kārtībā traktorus, tad labojam velkamo tehniku, ja tai ir vajadzīgi remonti. Izlēc jau arī sezonas laikā kāds neparedzēts remontiņš, tomēr līdz pavasarim cenšamies visu tehnikas parku sagatavot.

Kas būtu maināms lauksaimniecības atbalsta nosacījumos?

Protams, jau sen vajadzēja pirmās nepieciešamības produktiem atcelt PVN. Tas gan attiecas uz primāro lauksaimniecības produktu pārstrādi. Bezakcīzes degviela – jau desmit gadus runājam, ka lopkopības saimniecībām vajag atcelt bezakcīzes degvielas limitu, jo daudz degvielas tērējam ikdienas darbos fermā, lopus apkopjot un barojot. Mūsu saimniecībai piešķir aptuveni 60 tonnas bezakcīzes degvielas un vēl tikpat daudz pērkam, maksājot akcīzes nodokli.

Zemkopības ministram un Ministru prezidentam vairāk un neatlaidīgāk ir jāaizstāv lauksaimnieku intereses Eiropas Savienības iestādēs. Ir jācīnās par ražotāju interešu aizstāvību. 

Mums sen sola ar ekonomiski attīstītajām valstīm izlīdzinātus platību maksājumus. Atrodamies vienā tirgū, piemēram, ar Vācijas zemnieku. Protams, viņš saņem lielāku atbalstu. Tomēr vai viņš vairāk dod sabiedrībai? Nezinu.

Patlaban ir jauns zemkopības ministrs. Ar cerībām klausos viņa teiktajā. Man radies iespaids, ka Didzis Šmits ir enerģisks cilvēks. Ceru, ka viņa enerģija aizies ražotāju un pārstrādātāju vajadzību atbalstam. Gan ražotāji, gan pārstrādātāji ir vislielākie nodokļu maksātāji.

ES ir uzsvērusi nepieciešamību šajā plānošanas periodā pārdalīt atbalstu par labu ģimenes saimniecībām, vidējam un mazajam ražotājam.

Agrāk par šo tēmu runājām ar biedrību "Zemnieku saeima". Aprēķinam ir jābūt vienkāršam – ja saimniecība X ik gadu pienes nodokļos valsts budžetam 100 eiro, saimniecība Y – 20 eiro, ir jāatbalsta saimniecība, kas pienes budžetam 100 eiro.

Tad ģimenes saimniecība neizturēs konkurenci, tā aizies no tirgus.

Jā, bet vai mēs varam atļauties turēt to, kas vairāk paņem no kopbudžeta un no visādiem fondiem, nevis atbalstīt to saimnieku, kas nodokļos maksā 4–5 reizes vairāk? Nevar tā.

Visādu veidu atbalsti ir jādod tiem, kas valsts mērogā dod lielāku atdevi. 

Mums sirdsapziņa ir tīra – ik gadu nodokļu maksājumos maksājam lielu naudas summu un darbojamies visu gadu, nevis sezonāli. Nekādā ziņā nevēlos noniecināt specializētās sezonu rakstura saimniecības, tomēr varam atļauties teikt, ka ik mēnesi, ik dienu darbojamies un pienesam naudu valsts kopbudžetam. 

Arī ar novietnes paplašināšanas projektu mēs daudz pienesam, tomēr vērtēšanā visiem piemēroja vienu mērauklu. Ir noteikti plānošanas periodam maksimāli atļautie investīciju atbalsta griesti.

Kā ir iecerēts tālāk attīstīt saimniecību?

Cik varēsim, ieguldīsim saimniecības izaugsmē visos iespējamos virzienos. Pēc novietnes pārbūves paliksim pie esošā dzīvnieku daudzuma, jo mums ir ļoti sakārtota infrastruktūra, toskait ir gan graudu glabātava, gan arī citi ražošanai vajadzīgie nosacījumi. Ja vēlamies vēl paplašināties, tad ir vajadzīgi būtiski ieguldījumi un vērienīga būvniecība.

Uzziņa

Sesavas pagasta zemnieku saimniecība Rudeņi:

• dibināšanas gads – 1995.;
• specializācija – piena lopkopība un augkopība; aptuveni 300 Holšteinas melnraibās šķirnes slaucamās govis un 170 telītes; vidējais izslaukums vairāk nekā 12 000 kg piena no govs;
• zeme – apsaimnieko aptuveni 650 ha, tostarp pašu īpašumā vairāk nekā 400 ha;
• darbinieki – vidēji 28;
• dalība NVO – biedrība Zemnieku saeima,
• dalība kooperatīvos: LPKS LATRAPS;
• tehnikas parks – augsnes apstrādes un lopbarības gatavošanas tehnika, saimniecībā galvenokārt izmanto John Deere zīmola traktorus.