15.1 °C
Austrumeiropā un jo sevišķi bijušās PSRS teritorijā praktiski nevienu nav iespējams pārsteigt ar tā dēvētajām tipveida dzīvojamajām mājām. Citāda aina ir citās pasaules valstīs, tostarp arī, piemēram, ASV, lai gan vispār tur tādas negaumīgi vienādas daudzstāvu ēkas sāka būvēt ātrāk nekā PSRS. Taču tur drīz vien no tādas idejas atteicās, un tam bija konkrēti iemesli.
Piemēram, ASV pilsētā Sentluisā pagājušā gadsimta 40. gadu beigās atbilstoši valsts programmai izlēma uzbūvēt pilnībā jaunu mikrorajonu ar viena tipa daudzstāvu dzīvojamajām mājām. Pēc neilga sagatavošanās perioda pietiekami neilgā laikā, proti, jau 50. gadu sākumā ideja bija iemiesota realitātē – tur patiešām uzbūvēja pilnībā jaunu moderno dzīvojamo kompleksu, kurā ietilpa 33 pilnībā vienādas ēkas, katra 11 stāvu augstumā. Bija paredzēts šajā dzīvojamajā kompleksā izmitināt aptuveni 12 000 iemītnieku. Un vēstīts, ka izvēlētais izmitināšanas princips jaunajās šā kvartāla mājās bija mēreni interesants. Pamatā bija savdabīgais 50:50 princips jeb tātad pusei iemītnieku vajadzēja būt “baltajiem”, otrai pusei – “melnajiem”. Avotos nav lāgā saglabājies neviens paskaidrojošais dokuments par to, kāpēc Sentluisas varas iestādes bija lēmušas rīkoties tieši tā, taču laikam jau nav grūti iedomāties, cik iepriekšparedzamam vajadzēja būt tādas ieceres iznākumam.
Proti, “balto” iemītnieku skaits kvartālā strauji samazinājās, un burtiski dažu gadu laikā no turienes aizvācās pēdējie – visizturīgākie un visdrosmīgākie. Tostarp zināms, ka šādu dzīvojamo kompleksu būvēja faktiski tikai vienā nolūkā – risināt tā dēvētās vidusšķiras dzīvokļu īrētāju problēmu, taču izrādījās, ka šā sabiedrības slāņa pārstāvji nevēlējās tur dzīvot un, izmantojot pirmo radušos izdevību, vienkārši aizmuka no turienes. Līdz ar to pilsētas varas iestāžu plāns bija izgāzies.
Bet jau 50. gadu vidū (aptuveni tajā laikā PSRS jau pamazām plānoja sākt līdzīgu būvniecību) Sentluisas vienādmāju kvartāls faktiski bija pārvērties geto. No turienes bija pazuduši ne tikai dzīvokļu īrētāji, bet arī policisti, kuri kategoriski atteicās tur patrulēt. Tādā veidā tur viss turpinājās līdz 70. gadu sākumam, kad pilsētas vara beidzot lēma iemītniekus izvākt no šīs “nelaimes zonas”. Pirmo namu uzspridzināja 1972. gadā, bet līdz 1976. gadam jau visas kvartāla mājas bija demontētas. Pēc šā nesekmīgā eksperimenta ASV varas iestādes kategoriski atteicās turpmāk veikt līdzīgus eksperimentus. Tostarp daudzviet Eiropā gan no tā nav atteikušies, un tādas tipveida daudzstāvu dzīvojamās mājas ar tajās ierīkotiem pašauriem dzīvoklīšiem ir ne tikai Austrumeiropas valstīs, bet faktiski arī visās tā dēvētajās “vecajās demokrātijās”, un nav grūti iedomāties, kas ir tā ļaužu kategorija, kam tajās jādzīvo.
