1941. gada jūnijā sākās tā dēvētais Turpinājuma karš, kad Somija deva atbildes triecienu Padomju Savienībai pēc smagā Ziemas kara postījumiem. To sekmēja nodevīgās lielvaru spēles, kas noteica drosmīgās un sīkstās ziemeļvalsts izvēli atkal iesaistīties militārā konfliktā ar PSRS.
Materiāla pirmpublikācija 2021. gada 17. jūlijā žurnālā "Mājas Viesis".
9. jūlijā sākās somu vienību uzbrukums padomju kontrolētajām teritorijām.
1948. gada aprīlī Josifs Staļins banketā tostu par godu Somijas Bruņotajiem spēkiem sāka ar vārdiem: “Valsti ar sliktiem bruņotajiem spēkiem neviens neciena, bet valstij ar spēcīgu armiju visi atdod godu!” Tie nebija tukši vārdi – Somija Otrā pasaules kara laikā divas reizes karoja ar Padomju Savienību un izdzīvoja, neraugoties uz to, ka Somijā bija tikai 3,7 miljoni iedzīvotāju – mazāk nekā PSRS Bruņoto spēku karavīru skaits šā kara laikā.
Pēc 1939.–1940. gada Ziemas kara Somija izdzīvoja, taču par valstiskumu samaksāja dārgu cenu – vairāk nekā 25 tūkstoši somu karavīru bija krituši, 400 tūkstoši somu devušies bēgļu gaitās, aptuveni 57 tūkstoši kvadrātkilometru, t. i., 10 procenti Somijas teritorijas, Somijas zemes, tajā skaitā Karēlijas zemes šaurums un Somijas otra lielākā pilsēta Vīpuri, nonāca Padomju Savienības kontrolē.
Jāņem vērā tas, ka noslēgtais miera līgums somiem nekādu brīvību negarantēja – to, cik uzticīgi Padomju Savienība pilda savus solījumus, labi parādīja Baltijas valstu piemērs.
Padomju Savienība aktīvi un bez ierobežojumiem iejaucās Somijas iekšpolitikā, nemitīgi turpinot žvadzināt ieročus pie Somijas robežām.
Somijas dilemma lielvaru spēlēs
Somijas nosliekšanos par labu Vācijas pozīcijai jāapskata no vairākām pusēm. Pirmkārt, somiem bija skaidrs, ka Rietumu valstu, kas turpināja cīņu ar nacistisko Vāciju, atbalsts potenciālā konflikta gadījumā ar Padomju Savienību būs vēl mazāks nekā iepriekš.
Ziemas kara laikā tas aprobežojās ar skaistiem vārdiem un simbolisku atbalstu somu pārapbruņošanās centieniem, bet nākamajā konfliktā varētu cerēt, augstākais, tikai uz labiem vārdiem.
Otrkārt, 1940. gadā sākās Austrumeiropas sadalīšanas cikls – kamēr Vācija okupēja Dāniju un Norvēģiju, Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis, vienlaikus pastiprinot provokācijas pret Somiju – virs Somu līča tika notriekta Somijas civilā pasažieru lidmašīna, turklāt PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs izrādīja neslēptu interesi par niķeļa atradnēm Petsamo pussalā, kā arī Ālandu salu demilitarizāciju un pilnīgu apjoma ierobežojumu atcelšanu PSRS garnizonam Hanko pussalā.
Kopumā situācija likās drūma. Kamēr Vācijas vienīgais pretinieks Eiropā palika tikai Lielbritānija, PSRS veica vienu okupāciju pēc otras.
Somi apzinājās, ka vēl viena padomju agresija var būt tikai laika jautājums.
1941. gada janvārī Somijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Heinriks, viesojoties Berlīnē, saņēma mājienus par iespējamu PSRS – Vācijas karu un tiešus jautājumus par Somijas pozīciju šajā konfliktā.
Atklātāks aicinājums izskanēja 20. maijā, kad Somijas prezidents Risto Riti saņēma tiešu piedāvājumu, kurā Vācija apņēmās sniegt nepieciešamo militāro atbalstu gadījumā, ja PSRS uzbruktu Somijai.
Lai gan formāli līgums parakstīts netika, somi apzinājās, ka Vācija pašlaik ir vienīgais spēks, kas reāli varētu būt gatavs atturēt PSRS no Somijas iekļaušanas “brālīgo valstu saimē”. Somi, protams, piekrita.
Somi, lemjot par iespējamu Somijas pievienošanos Vācijas uzbrukumam, cerēja uz vienu no trim scenārijiem, no kuriem neviens 1941. gada pirmajā pusē nelikās neiespējams.