Pašos pēdējos kara mēnešos Alberts šaurākā lokā jau izteicies par Hitleru kā par “noziedznieku un bezprāti”.

Ir vairākas lietas, tādas kā savdabīgas vēsturiskās patiesības, kas vienu no 20. gadsimta baisākajiem tirāniskajiem režīmiem Vācijas Trešo reihu raksturo arī kā savā ziņā unikālu, īpaši talantīgu un dažādos aspektos teju vai pārdabiski spējīgu personību uzplaukšanu. Un tas ir arī stāsts par skarbu likteņa lēmumu šos talantīgos cilvēkus neglābjami iesaistīt globālu kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci maksimāli efektīvā īstenošanā. Un katrā ziņā tas ir stāsts arī par Trešā reiha “galveno arhitektu” Albertu Špēru.

Arhitekts, plānotājs un būvnieks – tā neapšaubāmi ir ļoti radoša profesija. Un varētu šķist, ka tai nevajadzētu būt nekādai saistībai ar politiku. Tomēr jau kopš neatminamas senatnes tieši arhitektūra un valsts pārvalde gājušas roku rokā. Un tā tas lielā mērā ir arī mūsdienās, tiesa, varbūt vien ar to niansi, ka tagad ar jēdzienu “vara” jeb “valsts pārvalde” jāsaprot gluži konkrēta naudas vara vai vienkārši jebkāda darbošanās tās interesēs.

Šeit par izņēmumu nevarēja kļūt arī 20. gadsimta lielvaru uzsāktā cīkstēšanās – no alkatības uzvaras gājiena sākuma un pārmērīga turīguma dīžīgas plātīšanās Amerikā līdz totalitārajām Eiropas un Āzijas tirānijām. Tā, piemēram, sekmīgajam vācu arhitektam Albertam Špēram izdevās pat kļūt par vienu no visietekmīgākajām personām nacistu režīma pārvaldītajā Trešajā reihā un paša fīrera Ādolfa Hitlera uzticības personu. Lielā mērā par to pat nevajadzētu brīnīties, jo viņš patiešām bija radošs, atjautīgs, uzņēmīgs un katrā ziņā ļoti spējīgs cilvēks.