28. marts vēsturē un senās avīzēs. Kurzemes hercogistes gals

1795. gada 28. martā. Pirms 230 gadiem pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris Bīrons Sanktpēterburgā parakstīja atteikšanos no hercogistes par labu Krievijas ķeizarienei Katrīnai II.

Pāris gadu vēlāk Kurzeme oficiāli kļuva par Krievijas impērijas guberņu. Kopš izveidošanas 16. gadsimtā hercogiste bija skaitījusies Polijas karalistes vasaļvalsts, taču 18. gadsimtā Polija neatturami slīga politiskajā krīzē; tās teritorijas vairākkārt savā starpā dalīja varenākās kaimiņvalstis Prūsija, Austrija, Krievija. 

1795. gada sākumā bija noformēta pēdējā, trešā Polijas dalīšana, kas galīgi izšķīra arī Kurzemes likteni. 

Praktiski hercogiste jau 18. gadsimta pirmajā pusē bija kļuvusi par Krievijas impērijas ietekmes sfēru un tāpat Kurzemes un Zemgales muižniecība, brīžiem konfliktējot ar Bīroniem, sliecās to atzīt par jauno virsvaru, pretim saņemot solījumus saglabāt privilēģijas. Jāatgādina, ka Vidzeme un Rīga krievu rokās nonāca vēl Lielā Ziemeļu kara laikā 18. gadsimta sākumā. Vērojot Polijas valsts iziršanu un baidoties no haosa, Kurzemes kārtu sapulce jeb landtāgs vēl 1794. gada vasarā bija lūdzis zemes "aizsardzību" Katrīnai II. Muižniecības sūtņi bez hercoga Bīrona ziņas Pēterburgā vienojās par hercogistes troņa nodošanu Krievijai un marta sākumā landtāgs pieņēma attiecīgu rezolūciju par Kurzemes bruņniecības atteikšanos no padotības Polijas karalistei un padošanos Katrīnai II. 

Muižniecības aprindās nepopulārais Bīrons zondēja padošanās iespējas Prūsijai, mēģināja pretoties, taču tam vairs nebija jēgas. 

Izsaukts uz Pēterburgu, sarunu laikā viņš tika piespiests atteikties no hercogistes, pretī saņemot gada pensiju 25 tūkstošu dukātu apmērā un pensijas apsolījumu arī dzīvesbiedrei Dorotejai un meitām. Par atņemtajām muižām Kurzemē hercogam aprēķināja divu miljonu rubļu kompensāciju. Pēteris Bīrons jau iepriekš bija iepircis īpašumus mūsdienu Polijas un Čehijas teritorijās, tostarp Zagānas (Žagaņas) hercogisti Lejassilēzijā. Pēdējo dzīves gadu viņš pavadīja Gelenavas (Jelenovas) pilī uz tagadnes Polijas un Čehijas robežas, kur 1800. gada 10. janvārī pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs arī nomira.

"Balss", 1925. gada 28. martā

Pilsētas vēsturiskā arhīvā Šķūņu ielā glabājas daudz ievērojami, veci un reti dokumenti, grāmatas utt. Starp citu pilsētas ģerboņi, alfabētiski Rīgas pilsoņu saraksti, Jēkaba, Pētera, Māras un Ģertrūdes baznīcas grāmatas no 1608. g. Daži dokumenti uzglabājušies no 1225. g. atsevišķās 17 kastēs. No vērtīgākām grāmatām minamas Rīgas pilsētas zemes tiesas četras grāmatas, kuras izdotas sākot ar 1382. gadu un beidzas ar 1478. gadu. Daļa no arhīva vēsturiskiem dokumentiem evakuēta 1915. gadā uz Krieviju, no kurienes vēl nav saņemti atpakaļ.