29. janvāris vēsturē un senās avīzēs. "Wilhelm Gustloff" liktenis

1945. gada 29. janvārī. Pirms 80 gadiem Gotenhāfenes ostā (mūsdienu Gdiņa Polijā) steigā notika bēgļu un militārpersonu uzņemšana milzīgajā pasažieru kuģī "Wilhelm Gustloff", kam nākamajā dienā bija jādodas uz Ķīles ostu.

1938. gadā nacistiskās Vācijas pilsoņu atpūtai un arī propagandas nolūkiem uzbūvētais kuģis 1945. gada janvāra nogalē tika iesaistīts grandiozajā evakuācijas operācijā "Hanibals". Tās mērķis bija visiem iespējamiem ūdens transporta veidiem pa jūru izvest uz pagaidām drošākiem Vācijas rietumu reģioniem vairākus miljonus Austrumprūsijas civiliedzīvotāju, kā arī daļu tur palikušo karavīru, glābjot tos no straujā PSRS armijas uzbrukuma.

Steigā un haosā uz lainera klāja uzkāpa ap 10 300 pasažieru, no kuriem daļa nemaz netika reģistrēti. Starp šiem cilvēkiem bija ap 8800 civilo bēgļu, apmēram puse no skaita – bērni; 1500 nacistiskās Vācijas armijai piederīgo (162 ievainoti); 340 jūras spēku izpalīdzes un 918 zemūdeņu skolai piederīgi karaflotes karavīri. Nākamajā dienā, 30. janvārī, pulksten 13.10 "Wilhelm Gustloff" izbrauca jūrā pretī savai bojāejai. Pulksten 21.16 to iepretī Pomerānijas krastiem ķēra kapteiņa Aleksandra Marinesko komandētās padomju zemūdenes "S-13" trīs torpēdas. 

Kuģim 40 minūtēs nogrimstot, gāja bojā ap 9400 cilvēku – tas ir cilvēces vēsturē lielākais bojāgājušo skaits viena kuģa katastrofas laikā. 

Glābšanas līdzekļu visiem nepietika, bet ledainajā ūdenī izdzīvot arī glābšanas vestē nebija iespējams. Gaisa temperatūra naktī bija mīnus 20 grādi. Padomju zemūdene mēģināja uzbrukt arī vācu torpēdkuteriem, kas devās uz katastrofas vietu, taču tika padzīta ar dziļumbumbām. Izglābties un izdzīvot izdevās 1239 "Wilhelm Gustloff" ļaudīm. PSRS vēl ilgi apgalvoja, ka vairākums pasažieru bijuši militāristi. Vēsturniekiem nav vienprātības, vai notikušais uzskatāms par kara noziegumu, jo, lai to tā kvalificētu, laineris būtu jānoformē kā bēgļu kuģis un tam būtu jāievēro starptautiski pieņemta procedūra, kas netika darīts. Cita lieta, vai formalitāšu ievērošana atturētu Marinesku. Nelaimīgajam kuģim un tā pasažieriem par sliktu nāca arī vairāku apstākļu sakritība. Tam trūka pienācīga eskorta, un uz komandtiltiņa līdzās īstajam kapteinim atradās vēl trīs piekomandēti ar līdzīgām pilnvarām. Kapteiņiem neizdevās pieņemt pareizāko lēmumu – šķērsot bīstamo sektoru aptumšotam, pilnā gaitā, nosacīti seklos piekrastes ūdeņos, kur nespētu operēt zemūdenes.

"Rīgas Ziņas", 1925. gada 29. janvārī

Apvainojums izvarošanā. Pagājušās nedēļas beigās policijā ieradās no Rembates iebraukušā Emīlija Štrauh, kura ziņoja policijai, ka avīžu pārdevējs Andrejs S. no Raiņa bulvāra to esot izvarojis. Lieta likās diezgan šaubīga, jo S. ir ar koka kāju un citādi nevainojams cilvēks. Uz ziņojuma pamata S. apcietināja un noveda uz kriminālpoliciju. S. nenoliedza, ka tam bijis ar Emīliju Štrauh "romāns", bet tas esot tai bijis savukārt pateicīgs ar 120 rubļiem, ar ko Štrauh, cik tas novērojis, gan nebijusi diezin cik apmierināta, bet tas esot devis, cik spējis. 

Sakarā ar paskaidrojumu apcietināja iebraukušo laucinieci, kura pēc ilgākas stīvēšanās atzinās, ka ziņojumu ar S. tā esot izdomājusi. 

To esot dažas sievietes pamācījušas, ka vajagot piedraudēt, ka ziņošot policijai par izvarošanu, gan tad došot 5000 rubļu 120 vietā par mīlestību, jo Rīgas kungi baidīšoties no nepatikšanām. Gribēdama tikt pie naudas, tā arī izlietojusi šo paņēmienu. Par nepatiesu apvainošanu un policijas maldināšanu Emīliju Štrauh paturēja apcietinājumā un nodeva izmeklēšanas tiesneša rīcībā.