Viduslaiku šokējošā tradīcija: kāzas, kas glāba no nāvessoda

Viduslaiku Eiropas tumšajos pakšos, bruņnieciskumam mijoties ar reliģiski fanātisku plānprātību un vardarbīgu cietsirdību, tapa arī kāda ļoti neparasta tradīcija – tā dēvētās “kāzas pie karātavām”.

Šis rituāls uz nāvi notiesātajiem deva iespēju izglābties, soda izpildīšanu nomainot ar laulībām. 

Avotos minēts, ka viens no spilgtākajiem esot 1376. gadā fiksētais gadījums, kad kādu Aneti de Aranžī apsūdzēja bērna nogalināšanā, piespriežot viņai nāvessodu, no kura nešķita iespējami izvairīties, kamēr tobrīd 22 gadus vecais Anrī Bugē pēkšņi viņu bildināja, tādējādi ierosinot jautājumu par Anetes apžēlošanu. Protams, šāda Anrī rīcība varas iestādēs izraisīja emociju vētru, un kādā brīdī tiesa vērsās karaliskajā kancelejā, lūdzot atļaut noslēgt šo netradicionālo savienību, ko arī saņēma. Tiesa, vairāk nekas nav zināms par Anetes un Anrī turpmāko likteni, un attiecīgo faktu fiksējušais ieraksts hronikās pauž tikai par to, ka tajā laikā tas bijis unikāls, ievērības cienīgs notikums. Nekas nav zināms ne par to, tieši kā notikusi pati viņu salaulāšanās, ne to, kā viņiem šajā savienībā klājies.

“Kāzas pie karātavām” pietiekami ātri kļuva par izplatītu praksi visā Eiropā, tādējādi ļaujot gan vīriešiem, gan sievietēm izvairīties no nāvessoda – jo sevišķi tajos gadījumos, kad šis sods tomēr piespriests pilnībā nepamatoti, bez pārliecinoša pierādījumu daudzuma. Tādos gadījumos laulības uztvēra kā izteiktu žēlsirdības aktu un cilvēka pēdējo iespēju glābt savu dzīvību. Mūsdienu pētnieki pauduši, ka šāda tradīcija atspoguļo ļoti sarežģītās tā laika morāles normas un it kā apstiprina dzejdaru allaž pausto, ka “mīla ir stiprāka par nāvi”.

Katrā ziņā “kāzas pie karātavām” nav tikai parasts rituāls, bet gan savdabīgs simbols cilvēka neatlaidībai un tieksmei pēc mīlestības pat šķietami visbezcerīgākajās situācijās. Tas ir stāsts par to, ka cilvēkam pat šķietami neizbēgamas nāves priekšā vienmēr var uzplaukt cerība.